Vides tiesības

1. Vides tiesības 1.Lekcija Vispārīgā daļa Lektore - Helēna Ozoliņa

2. Raksturojumus Negatīvie vides procesi saasinājās 20.gadsimta 2.pusē sakarā ar straujo industrializāciju un urbanizāciju daudzās pasaules valstīs. Vides kvalitāte tieši ietekmē cilvēka veselību, darbaspējas un labklājību. Sākoties straujai ekonomiskajai izaugsmei, pastiprinās spiediens uz vidi un pasliktinās vides kvalitāte, ja netiek ievēroti vides aizsardzības noteikumi

3. Raksturojums • Vides stāvoklis Latvijā pastāvīgi uzlabojas, mums ir Eiropas Savienības „veco” jeb attīstīto dalībvalstu vidū atzīstami panākumi komunālo notekūdeņu piesārņojuma samazināšanā, sadzīves atkritumu saimniecības sakārtošanā, bīstamo atkritumu apsaimniekošanā, aizvien labāk kontrolējam bīstamo ķīmisko vielu lietošanu un izņemam no aprites noturīgos organiskos piesārņotājus. • Daudzās jomās Latvija ir labākās pozīcijās nekā citas ES dalībvalstis, piemēram, atjaunojamo un vietējo resursu īpatsvars Latvijas energoresursu bilancē, atbilstoši ES politikai, ar katru gadu pieaug. • Aktīvu līdzdalību vides stāvokļa uzlabošanā nodrošina nevalstiskās organizācijas, uzņēmēji, pašvaldības un sabiedrība kopumā.

4. Raksturojums • Vienlaikus Latvijā saasinās vairākas vides problēmas, piemēram, strauji palielinās preču patēriņš un pakalpojumu izmantošana, līdz ar to pieaug arī atkritumu un izlietotā iepakojuma daudzums, rodas jauni atkritumu veidi. • Pieņemot lēmumus par jaunu ekonomisko aktivitāšu izvietojumu, investori vērtē arī dzīves un vides kvalitāti, kas ietver labi saglabātu dabas un kultūras mantojumu, kā arī sakārtotu infrastruktūru un vides pārvaldi.

5. 1.Vides tiesību jēdziens Vide — dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopums (Vides aizsardzības likums, 1.pants) Vide plašākā nozīmē – dabas resursi un cilvēka veselības, labklājības un īpašuma aizsardzība un šo faktoru savstarpēja mijiedarbība. Vide šaurākā nozīmē saprotama kā dabas resursi - dabas sastāvdaļas, to skaitā gaiss, ūdeņi, flora, fauna, augsne, zemes dzīles.

6. 2.Dabas resursi Dabas resursi – dabas vides komponenti, dabas objekti un dabas-antropogēnie objekti, kurus izmanto vai kuri var tikt izmantoti saimnieciskajā vai cita veida darbībā kā enerģijas avots, ražošanas resurss vai patēriņa priekšmets un tā ir patēriņa vērtība. Dabas resursi — dabas sastāvdaļas, to skaitā gaiss, ūdeņi, flora, fauna, augsne, zemes dzīles (Vides aizsardzības likums, 1.pants)

7. 3.Dabas resursu klasifikācija Dabas resursu iedalījums: • atkarībā no sabiedrības vajadzības: • ekoloģiskie resursi – mikroklimats, ainava, minerālūdeņu avoti; • ekonomiskie resursi – derīgie izrakteņi, medījumu dzīvnieki, mežsaimniecības izstrādājumi; • kultūras-atveseļošanas resursi, kas vēsturiski ir nozīmīgi cilvēka fiziskās un garīgās veselības uzturēšanai. • pēc esamības pakāpes: • reālie (atklātās atradnes); • potenciālie.

8. 4.Dabas resursu klasifikācija Dabas resursu iedalījums: • pēc pašatjaunošanās iespējām: • atjaunojamie (mežs); • neatjaunojamie (zemes dzīles). • pēc izmantošanas ātruma: • neizsmeļamie (Saules enerģija, vējš); • relatīvi izsmeļamie (augsne); • izsmeļamie (nafta) • pēc ekoloģiskās aizvietošanas tempa: • papildināmie (ūdens); • nepapildināmie (gāze).

9. 5.Dabas objekts Dabas objekts – dabiska ekoloģiskā sistēma, dabas ainava un to veidojošie elementi, kas saglabājuši savas dabiskās īpašības. Dabas objektu veidi: • zeme, zemes dzīles, augsne; • virszemes un pazemes ūdeņi; • meži, augu valsts, dzīvnieki; • atmosfēras gaiss, atmosfēras ozona slānis, tuvējā kosmosa telpa.

10. 6.Kas ir vides tiesības? Tiesību nozare, kurā apkopota tiesību normu sistēma, kas regulē attiecības apkārtējās dabiskās vides aizsardzībā, lai nepieļautu un novērstu kaitīgu ķīmisku, fizikālu un bioloģisku iedarbību uz to, ka arī, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamo teritoriju tiesisko režīmu. Regulēšanas priekšmets – vides (ekoloģiskās) attiecības, sabiedriskās attiecības apkārtējās dabiskās vides aizsardzības atveseļošanas un uzlabošanas sfērā, lai novērstu un nepieļautu uz to kaitīgu saimnieciskās un cita veida darbības ietekmi.

11. 7.Vides tiesības kā zinātne Uzskatu, viedokļu sistēma, kas sniedz skaidrojumu tiesiskajām normām ekonomiskajos, sociālajos, vēsturiskajos un politiskajos aspektos, kā arī atspoguļo ekoloģiski-tiesisko normu mijiedarbību ar citu nozaru normām. Šī zinātne pēta trūkumus tiesiskajā regulējumā, likumdošanas attīstības tendences, pastāvošās pretrunas tiesiskā regulējuma sistēmā.

12. 8.Vides tiesības kā mācību disciplīna Vides tiesības ir vides tiesību zinātnes pamata principu sistēmisks izklāstījums. Struktūrā ir ietverta vispārīgā daļa, kurā ietilpst vides tiesību nozares esamību un nozares institūcijas pamatojošie nolikumi, īpašā daļa (satur specifiskus tiesiskus regulējumus attiecībā uz dabas resursu, mežu, ūdeņu utt. izmantošanu un aizsardzību) un speciālā daļa (starptautiskās apkārtējās vides aizsardzības tiesības).

13. 9.Vides tiesību raksturojums Relatīvi jauna tiesību joma- mūsdienu vides tiesības sāk attīstīties 20.gs. 70 gados; Kompleksa tiesību nozare - citu tiesību normas tiek izmantotas kā līdzeklis, lai risinātu vides tiesības; Integrēts tiesību objekts – vides tiesību objekts ir vide, kas ir integrēts vides tiesību objekts; Publisko tiesību joma - publiskās tiesības, kas ietver gan materiālo, gan procesuālo tiesību normas; AD hoc attīstības veids – sākotnēji vides tiesības attīstījās kā ad hoc līdzeklis vides problēmu risināšanai.

14. 10.Ekoloģisko tiesību metode Veidu un paņēmienu kopums, lai ietekmētu attiecību subjektus apkārtējās dabiskās vides aizsardzības atveseļošanas un uzlabošanas sfērā. Ekoloģisko tiesību metodes veidi: • imperatīvais – iedarbība uz subjektiem, izdodot izpildei obligātus priekšrakstus un aizliegumus („viss, kas nav atļauts, ir aizliegts”); • dispozitīvais – tiek pieņemts vispārējais pieļaujamais zemes īpašuma attiecību dalībnieku uzvedības ietvars, ļaujot tiem brīvi un patstāvīgi izvēlēties savu uzvedības modeli („viss, kas nav aizliegts, ir atļauts”).

15. 11.Ekoloģisko tiesību metode Vides tiesību galvenā īpatnība – īpašā kombinācija imperatīvajai un ekonomiskajai regulēšanas metodēm. Pamatā tiek piemērota imperatīvā metode. Dispozitīvajai metodei ir maza nozīme (rekomendācijas)

16. 12.Vides tiesību avoti Normatīvie tiesiskie akti, kas regulē attiecības apkārtējās vides aizsardzības sfērā, t.i. ekoloģiskās attiecības. Tādiem normatīvajiem tiesiskajiem aktiem jāatbilst virknei pazīmju, kas objektīvi piemīt tiesību avotiem: 1)tiem jāpārstāv valsts varas spēks; 2)tiem jābūt ar normatīvo raksturu, t.i. jārēķinās ar to vairākkārtīgu pielietošanu; 3)tiem jābūt adresētiem neierobežotam skaitam subjektu; 4)tiem jābūt obligātiem izpildei attiecībā uz visiem subjektiem.

17. 13. Normatīvos aktu klasifikācija vides tiesību jomā 1) pēc svarīguma – likumi un saistītie normatīvie akti. Likumi – ir normatīvie tiesiskie akti, kurus pieņem valsts varas likumdošanas institūcijas. Visi citi ir nelikumīgi. 2) pēc regulēšanas priekšmeta – vispārējie un speciālie. Vispārējiem raksturīgs tas, ka to regulēšanas priekšmets atrodas ļoti plašā diapazonā un aptver kā ekoloģiskās, tā cita veida sabiedriskās attiecības. Speciālie – attiecas tikai uz ekoloģijas sfēru.

18. 14. Normatīvo aktu klasifikācija vides tiesību jomā 3) pēc tiesiskās regulēšanas rakstura – materiālie un procesuālie. Materiālie – satur tiesību materiālās normas. Procesuālie – regulē procesuālās attiecības apkārtējās vides aizsardzības un dabas resursu lietošanas sfērā.

19. 15. Vides tiesību saistība ar citām tiesībām • ar konstitucionālajām tiesībām; 2) ar administratīvajām tiesībām; 3) ar civiltiesībām; 4) krimināltiesībām.

20. 16.Vides tiesību sistēmas sastāvs 5 daļas: • vides tiesību priekšmets, avoti un objekti; • vides tiesību mehānisms; • apkārtējās vides tiesiskā aizsardzība; • ekoloģiskā atbildība; • apkārtējās vides aizsardzības starptautiskais tiesiskais mehānisms.

21. 17.Vides tiesību sistēmas pamati Ekoloģiskā tiesībspēja ir tiesības būt par subjektu tiesībām un pienākumiem, kas nostiprinātas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanā. Tā tiek iegūta tikai caur likuma spēku. Ekoloģisko tiesībspēju nevar ierobežot vai mainīt pēc atsevišķu personu vēlmes. Ekoloģiskā rīcībspēja ir pilsoņa spējas ar savu darbību iegūt un realizēt vides tiesības, radīt sev ekoloģiskos pienākumus un izpildīt tos.

22. 18.Vides tiesību sistēmas pamati Ekoloģiskā tiesībspēja ir tiesības būt par subjektu tiesībām un pienākumiem, kas nostiprinātas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanā. Tā tiek iegūta tikai caur likuma spēku. Ekoloģisko tiesībspēju nevar ierobežot vai mainīt pēc atsevišķu personu vēlmes. Ekoloģiskā rīcībspēja ir pilsoņa spējas ar savu darbību iegūt un realizēt vides tiesības, radīt sev ekoloģiskos pienākumus un izpildīt tos.

23. 19.Vides tiesību sistēmas pamati Ekoloģisko attiecību subjekti, t.i. tiesību un pienākumu nesēji šajās attiecībās ir Latvijas Republika, valsts pārvaldes institūcijas un orgāni, vietējās pašpārvaldes institūcijas, kā arī fiziskās un juridiskās personas. Pēc vispārējā principa juridiskās personas kļūst par šo tiesisko attiecību dalībniekiem no brīža, kad tām rodas tiesības uz dabas objektiem vai no to saimnieciskās darbības sākuma brīža.

24. 20.Vides tiesību sistēmas pamati Ekoloģisko tiesisko attiecību objektus var iedalīt 2 veidos. 1) tādi objekti kā augsne, zemes dzīles, zeme, virszemes un pazemes ūdeņi, meži un augu valsts, dzīvnieki un citi dzīvie organismi un to ģenētiskais fonds, atmosfēras gaiss, atmosfēras ozona slānis; 2) teritorijas, t.i. objekti, kam piemīt telpisks raksturs. Pie šāda veida objektiem pieskaitāmas apdzīvoto vietu teritorijas, pašvaldību administratīvās teritorijas.

25. 21.Tiesiskā regulējuma principi - ilgtspējīgas attīstības princips; • kopīgas, bet diferencētas atbildības princips; • aizsargdarbību (preventīvu darbību) princips; • piesardzības princips; • “piesārņotājs maksā” princips; • labu kaimiņattiecību princips; • cilvēces kopējā mantojuma princips; • izvērtēšanas princips, princips “Labākās pieejamās tehnoloģijas” u.c.

26. 22.Vides tiesību rašanās Vides tiesības radušās daudz vēlāk nekā klasiskās tiesību nozares – CT, KT u.c. Šo tiesību pirmsākumi senajās valstīs – Grieķija, Roma, Mezopotāmija, Babilonija. Hamurapi likumi paredzēja nāvessodu par apūdeņošanas iekārtu postīšanu un bojāšanu. Senajā Romas valstī - sodi par Tigras upes piesārņošanu.

27. 23.Vides tiesību rašanās Latvijā muižu likumdošana 17.-18.gs. paredzēja muižniekiem piederošo mežu un savvaļas dzīvnieku aizsardzību, paredzot likumpārkāpējiem miesas u.c. sodus. 20.gs 20-tajos gados parādījās pirmie likumdošanas akti par valsts dabas rezervēta veidošanu, nacionālajiem parkiem, lauksaimniecības zemes un mežu racionālu izmantošanu, atsevišķu dzīvnieku sugu aizsardzību u.tml.

28. 24.Vides tiesību rašanās 1937.gada Civillikums ietvēra arī nosacījumu par privātām un publiskām upēm un ezeriem, kuram bija būtiska nozīme, zemes īpašniekiem rīkojoties ar ūdens objektiem. PSRS pastāvēšanas laikā tika pieņemta visai daudzpusīga un labi sistematizēta ekoloģiskā likumdošana, kas aptvēra gandrīz visus svarīgākos dabas resursus - zemi, zemes dzīles, ūdeņus, mežus, atmosfēras gaisu un daļēji arī floru un faunu. Tomēr tikai formāli.

29. 25.Vides tiesību rašanās Vairums aizsargājamo teritoriju izveidoja 20.gs. 40.-50.gados PSRS pastāvēšanas laikā. Līdz 20.gs. piecdesmitajiem gadiem pastāvēja speciāla likumdošana par zemes dzīlēm, ūdeņiem, mežiem, floru un faunu – to dēvēja par dabas resursu likumdošanu. Speciālie dabas resursu likumi ierobežoja īpašuma tiesības, nosakot publiskos servitūtus zemes un mežu īpašniekiem un lietotājiem visas sabiedrības interesēs.

30. 26.Vides tiesību rašanās 20.gs. piecdesmitajos gados sāka veidoties kompleksa likumdošanas nozare – ekoloģiskās jeb vides tiesības, kuru mērķis bija apvienot un harmonizēt tās tiesību normas, kas regulē un nodrošina visas apkārtējās dabas kvalitāti. 1990.gadā tika atjaunota un ar speciālu likumu tieši pakļauta republikas Augstākajai Padomei Latvijas Republikas Vides aizsardzības komiteja.

31. 27.Vides tiesību rašanās 1991.g. tika pieņemts likums “Par vides aizsardzību”. Likuma centrā nevis vispārējās prasības pēc dabas aizsardzības, bet gan prasības saglabāt un nodrošināt tieši cilvēka dzīvībai un veselībai labvēlīgu dabas vidi. 12.06.1995. Luksemburgā noslēgts Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Latviju un Eiropas kopienām. Saeima to ratificē 31.08.1995. un tas kalpo par juridisko pamatu Latvijas normatīvo aktu saskaņošanai ar ES tiesību aktiem.

32. 28.Vides tiesību rašanās Mūsdienās EK tiesības ir Latvijas tiesību sistēmas elements un tāpēc vides tiesības Latvijā kā ES dalībvalstī iegūst būtiski atšķirīgu raksturu. Darbojas EK tiesību pārkāpuma princips un tiešās iedarbības princips.

33. 29.Vides tiesību rašanās Vides tiesību avotu sistēmu Latvijā veido: • Satversme; • starptautiskie līgumi, starptautisko tiesību vispāratzītie principi un normas; • Ministru kabineta normatīvie tiesiskie akti; • ministriju normatīvie tiesiskie akti; • vietējo pašvaldības institūciju normatīvie tiesiskie akti; • lokālie normatīvie tiesiskie akti; • tiesu nolēmumi. Paldies par uzmanību!