ARHITEKTONISKĀ PLĀNOŠANAS KOMPOZĪCIJA UN TĀS KOMPONENTI

1. ARHITEKTONISKĀ PLĀNOŠANAS KOMPOZĪCIJA UN TĀS KOMPONENTI Vispārējs jēdziens par kompozīciju. Svarīgākie kompozīcijas līdzekļi 2. Arhitektoniskā plānošanas kompozīcija (APK) kā plānošanas un apbūves utilitāro un māksliniecisko pušu vienotība 2.1. APK komponenti 2.2. Dabas apstākļu nozīme arhitektoniskās plānošanas kompozīcijā 2.3. Arhitektūras ansamblis

2. 1. Vispārējs jēdziens par kompozīciju. Svarīgākie kompozīcijas līdzekļi Kompozīcija tulkojumā no latīņu valodas nozīmē sastādīšana, savienošana, saite. Pilsētbūvniecībā ar kompozīciju saprot harmonisku visu apdzīvotās vietas daļu saskaņu, kas nosaka tās pilnīgumu un māksliniecisku vienotību, vienlaicīgi nodrošinot utilitārās cilvēka vajadzības (vislabākie apstākļi darbam, atpūtai un sadzīvei pie vismazākajiem līdzekļu izdevumiem).

3. Svarīgākie kompozīcijas līdzekļi ir: • vienotība, • pakārtotība, • proporcionalitāte, • mērogs, • ritmiskums u.c.

4. Vienotība Ar arhitektoniskās kompozīcijas vienotību saprot visu tās komponentu apvienošanu organiskā vienībā noteikta mērķa sasniegšanai. Vienotība ir galvenais un obligāts kompozīcijas noteikums. Arhitektoniskās kompozīcijas vienotība – tā ir formas un satura vienotība.

5. Pakārtotība – tā ir sarežģīta vienotība, kurā kompozīcijas viengabalainība tiek panākta, saskaņojot atsevišķas daļas un izdalot galveno un pakārtoto. Ja visi kompozīcijas komponenti ir vienādi nozīmīgi, tad pastāv tikai elementāra vienotība. Piemēram, ja uz līdzena apvidus izplāno apdzīvoto vietu stingrā taisnleņķa sistēmā un apbūvē ar vienādām mājām, tad tā ir tikai elementāra telpiska vienotība. Ja, turpretī, šajā apdzīvotā vietā izdala kādu kontrasta elementu (ēku grupu, parku, ezeru utt.), tad var panākt pakārtotību, t.i., augstākas pakāpes vienotību.

6. Proporcionalitāte kompozīcijā – tā ir noteikta atsevišķu daļu savstarpējā attiecība, samērīgums savā starpā un ar kopējo. Ar tās palīdzību visas būves daļas un to attiecības tiek pievestas uzskatāmā harmonijā. Ar proporciju palīdzību var uzsvērt monumentalitāti, svinīgumu vai, no otras puses, atturību, vienkāršību.

7. Mērogs – arhitektonisks būves formu lieluma samērīgums vai attiecība pret cilvēka izmēriem. Svarīga nozīme ir ēkas vai ansambļa nozīmes saskaņai ar tās lielumu, tās sabiedrisko nozīmīgumu, kā arī dabisko un plānošanas apkārtni.

8. Ritmiskums – arhitektūrā izpaužas kā likumsakarīga atsevišķu elementu un formu atkārtošanās, mija, kas rada noteiktu to savstarpēju saskaņu. Kā kompozīcijas īpašība ritmiskums tiek panākts, atkārtojot arhitektoniskās formas pēc noteiktiem intervāliem, bet atkārtojošās formas – ar ritmiskiem akcentiem. Ritmiskuma likumsakarības ir atkārtošanās, pieaugums, samazinājums tajā vai citā arhitektūras elementu vai objektu saskaņā.

9. Praksē var sastapties ar diviem atkārtošanās veidiem – metriskā un ritmiskā. Metriskā pamatojas uz vienādu elementu miju ar vienādiem elementiem. Ritmiskā atkārtošanās – tas ir sarežģītāks atkārtošanās veids, kas pamatojas uz likumsakarīgu formu un intervālu izmaiņu (to skaita, izmēru, formas u.c. pieaugums vai samazināšanās). Metriskā atkārtošanās rada mierīguma, kompozīcijas statiskuma iespaidu, bet ritmiskā – virzību, dinamiskumu. Bez apskatītajiem svarīgākajiem kompozīcijas līdzekļiem, lai pastiprinātu vai atslābinātu skatītāja uztveri, tiek izmantoti arī citi: simetrija un asimetrija, kontrasts un nianse, faktūra, krāsa un gaisma.

10. 2. Arhitektoniskā plānošanas kompozīcija (APK) kā plānošanas un apbūves utilitāro un māksliniecisko pušu vienotība Apdzīvota vieta – rada materiālu vidi, kurā notiek darba, sadzīves un atpūtas procesi noteiktam ļaužu kolektīvam. Lai normāli funkcionētu šie procesi, nepieciešams, lai visi apdzīvotās vietas materiālie elementi būtu pareizi organizēti tās teritorijā. Tas sastāda galveno plānošanas uzdevumu. Plānošanas kvalitāti vispirmām kārtām nosaka tas, cik ērti priekš cilvēkiem iekārtota apdzīvotā vieta teritorijā, kādas ir tās ielas, kvartāli, kā izvietoti dažādi nogabali, ēkas, būves, kāda ir to saite ar dabiskajiem faktoriem. Tas viss sastāda plānošanas utilitāro pusi.

11. Bet ir vēl otra puse – mākslinieciskā. Apdzīvotajai vietai jābūt ne tikai ērtai, bet arī skaistai. Mākslinieciskais apdzīvotās vietas veidols kopumā un atsevišķās tās daļās – ielās, laukumos, kvartālos, apbūvē u.c. – tāpat vispirms atkarīgs no to izvietojuma. Vēl vairāk – apdzīvotā vieta pastāv kā telpiska parādība. Ēkas, būves, pati zemes virsma ar tās reljefu, ūdenskrātuvēm, koku un krūmāju apaugumu pastāv un cilvēks to uztver trīs dimensijās, t.i., telpiski. Tāpēc plānošana nosaka apdzīvotās vietas materiālo elementu telpisko organizāciju ne tikai no praktiskās izmantošanas viedokļa, bet arī no estētiskās iedarbības uz cilvēkiem. No šejienes izriet jēdziens par arhitektoniskās plānošanas kompozīciju kā apdzīvoto vietu plānošanas un apbūves utilitāro un mākslinieciskopušu vienotību.

12. Tāpēc plānošana nosaka apdzīvotās vietas materiālo elementu telpisko organizāciju ne tikai no praktiskās izmantošanas viedokļa, bet arī no estētiskās iedarbības uz cilvēkiem. No šejienes izriet jēdziens par arhitektoniskās plānošanas kompozīciju kā apdzīvoto vietu plānošanas un apbūves utilitāro un mākslinieciskopušu vienotību.

13. 2.1.Arhitektoniskās plānošanas kompozīcijas komponenti Galvenie arhitektoniskās plānošanas kompozīcijas komponenti apdzīvotām vietām ir ielas, laukumi, dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, zemes gabali pie tām, atklātie un apzaļumotie nogabali, iekārtas labiekārtošanai, ražotnes ar to teritorijām, reljefs, ūdenskrātuves un apkārtējā ainava.

14. 2.2. Dabas apstākļu nozīme arhitektoniskās plānošanas kompozīcijā Dabas apstākļiem – reljefam, zaļajiem stādījumiem, upēm, ezeriem, dīķiem – ir liela loma arhitektoniskās plānošanas struktūras formēšanā. Apdzīvotās vietas plānošanas un apbūves kompozīcijas uzbūve nevar būt racionāla, ja neievēro un neizmanto teritorijas dabiskos apstākļus. Īpaša nozīme arhitektoniskās plānošanas kompozīcijā ir apvidus reljefam. Līdzens reljefs nosaka taisnlīniju plānošanas sistēmu, bet sarežģīts – brīvu un jauktu.

15. Apdzīvotās vietas arhitektoniskās plānošanas kompozīcijas augsta kvalitāte tiek panākta tad, kad tā iesaistās dabiskajā ainavā, ievērojot apkārtējo dabu. Pareiza dabas apstākļu izmantošana atļauj radīt individuālu, neatkārtojamu apdzīvotās vietas veidolu, veidot tās siluetu, visefektīvāk izvietot sabiedriskos centrus un atsevišķas ēkas. Liela ietekme uz apdzīvotās vietas arhitektoniskās plānošanas kompozīciju kopumā un atsevišķās tās daļās ir ūdenskrātuvēm (izmēri, krasta līnijas zīmējums, piekrastes apstākļi, izmantošanas raksturs). Saite ar dabu tiek īstenota, atklājot perspektīvi uz apkārtējo peizāžu, ierīkojot parkus, skvērus, dīķus, strūklakas, baseinus utt.

16. 2.3. Arhitektūras ansamblis Arhitektūras ansamblis ir augstākā arhitektoniskās kompozīcijas forma. Ar ansambli arhitektūrā saprot telpiski savstarpēji iedarbojošos arhitektonisko būvju kopumu, kam ir noteikta mākslinieciska pilnība kā vienotai kompozīcijai. Ansamblis – tas ir tāds elementu apvienojums, kurā tie sastāda vienotu veselumu, pakārtoti tam tā, ka forma, izmēri un savstarpējais izvietojums rada likumsakarības iespaidu, kas nosaka šo elementu attiecības pret visu kopumu un vienam pret otru. No veiksmīgi radīta ansambļa nevar novākt kaut kādus to sastādošus elementus vai ievest jaunus, neizjaucot to vienotību. Pie tam katram elementam, kas ieiet ansamblī, jābūt ar augstām estētiskām kvalitātēm, un tam jāpiedalās tā mākslinieciskā veidola izteiksmīguma radīšanā.

17. Iepazīstoties ar apdzīvotās vietas arhitektūru, mēs apskatam tās ielas, laukumus, ēkas, būves un labiekārtojumu un iepazīstam visas apdzīvotās vietas arhitektonisko veidolu. Paliek prātā atsevišķas ēkas ar to apkārtni, ēku grupas, kas apvienotas ansamblī kā noteikti akcenti apdzīvotās vietas arhitektoniskajā kompozīcijā. Nelielās pilsētās un lauku ciemos lielākā nozīme ir centrālā laukuma arhitektoniskajam ansamblim un ielu ansamblim ar pret tām pavērstām ēku fasādēm kvartālā. Pie grupveida apbūves kvartālā ansambļi veidojas tāpat no dzīvojamo māju grupām, bet ražotnēs – no ražošanas ēkām un būvēm.

18. Arhitektoniskās plānošanas kompozīcijas paņēmieni • Ielu tīkla kompozīcija • Sabiedriskā centra un arhitektūras ansambļu izvietošana • Dzīvojamās apbūves kompozīcija • Sabiedrisko ēku izmantošana apbūves kompozīcijā • Atklāto un apzaļumoto teritoriju izvietošana • Apkārtējās vides ievērošana • Apdzīvotās vietas silueta veidošana • Ražošanas uzņēmumu arhitektoniskās plānošanas kompozīcijas īpatnības