19.gs.2 . puse un 20.gs. sākums Tēlotāja māksla

1. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums Tēlotāja māksla

2. Glezniecība Pēterburgas Mākslas akadēmija Latviešu profesionālā tēlotāja māksla sāka veidoties vēlu, tikai 19.gs. otrajā pusē. Augstāko māksliniecisko izglītību Latvijā iegūt nevarēja, tāpēc vācbaltiešu jaunieši devās studēt uz Vācijas akadēmijām, bet latvieši pārsvarā uz Pēterburgas Mākslas akadēmiju. Šī laika mākslinieku paaudze pārsvarā bija spiesta dzīvot un strādāt ārpus Latvijas, jo sociālie apstākļi nebija labvēlīgi daiļrades attīstībai, tomēr savā mākslā viņi centās pievērsties tautas dzīvei.

3. Latviešu profesionālās glezniecības sākumi O.Bērtiņš. Zēna akts J.S.Roze. Helēnas Cimzes portrets Par pirmo profesionālo latviešu gleznotāju tiek uzskatīts Vecgulbenes kurpnieka dēls Otto Bērtiņš. Viņš gleznoja galvenokārt žanra ainas un portretus, bet JānisStaņislavsRoze ir pirmais ieverojamais portreta meistars.

4. Latviešu profesionālās glezniecības sākumi Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā Jūlijs Feders. Kapsēta Kārlis Hūns bija labi pazīstams krievu mākslas vidē. Viņš kļuva par Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru. Latviešu mākslā tiek uzskatīts par sadzīviskā un vēsturiskā žanra pamatlicēju. Jūlijs Feders bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš dziļi izjustās eļļas gleznās atainoja Latvijas skaistākās vietas: Koknesi, Siguldu, Līgatni.

5. Pulciņa “Rūķis” nozīme nacionālās mākslas attīstībā 19.gs. 80.-90.gadu mijā Pērerburgā studējošā latviešu jauniešu grupa, kuru paši nosauca par “Rūķi”. Pulciņa "Rūķis" mērķis bija sagatavot patriotiski noskaņotus, modernus un profesionālus māksliniekus. Uzskatīja, ka jārada latviska māksla ar mūsdienīgiem paņēmieniem.

6. Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897.

7. Janis Rozentāls (1866 –1916) Novērtē, kā pulciņa “Rūķis” principi realizējušies J.Rozentāla darbos! Pašportrets Viens no nozīmīgākajiem latviešu gleznotājiem XIX-XX gs. mijā, nacionālās glezniecības skolas pamatlicējs. Gleznojis portretus, sadzīves žanra ainas, simboliskas kompozīcijas, ainavas, altārgleznas. Viņa diplomdarbs "No baznīcas" (1894) bija pirmais diplomdarbs akadēmijā ar nacionālu sižetu

8. Janis Rozentāls Žanra ainās parasti attēlota vienkāršās tautas sadzīve, mazās ikdienas nodarbes paceļot apcerīgā līmenī. Ganu meitas dziesma Gavilējošie bērni

9. Janis Rozentāls Kuru mākslas virzienu iezīmes iespaidojušas šo gleznu stilistiku? "Zem pīlādža"(1905). Jaņa Rozentāla indivinduālajā stilā atspoguļojas gadsimtu mijai raksturīgas stilistiskās pārvērtības - atbrīvošanās no akadēmiskās skolas, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, postimpresionisma iespaidi. Princese un pērtiķis

10. Janis Rozentāls Mākslinieka darbnīcā Konstantīns Pēkšēns savā mājā Alberta ielā 12 īpaši Rozentālam izbūvēja darbnīcu, tagad tur atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs.

11. 1909. gadā veidotajā freskā atainoti simboli, kas norāda uz skaistumu un gudrību, kā arī uz nozīmīgajām zemkopības, rūpniecības, zinātnes un mākslas nozarēm. Unikālajā J.Rozentāla mākslas darbā  ietvertas dziļi simboliskas idejas. Centrālajā kompozīcijā attēloti alegoriski tēli no senu laiku teiksmu pasaules - Pērkons, Potrimps un Pīkols. Tie simbolizē spēku. Savukārt kultūras mērķus - skaistumu un gudrību simbolizē panno "Saules sveiciens" uz kreisās un "Pie avota" uz labās puses rizalītiem. Rizalītu sānos attēloti līdzekļi šo mērķu sasniegšanai - tās ir kompozīcijas "Māksla", "Zinātne", "Zemkopība" un "Rūpniecība" .

12. Vilhelms Purvītis91872-1945) Pavasara ūdeņi. Ap 1900.g. 1909. gadā Purvītis kļuva par Rīgas Pilsētas mākslas skolas direktoru (tajā mācījās Romans Suta, Jēkabs Kazaks un Valdemārs Tone), un vadīja skolu līdz Pirmajam Pasaules karam. 1919.gadā dibina Mākslas akadēmiju. Purvītis uzskatāms par izcilu ainavistu, kurš iedibinājis ainavas žanrā savas tradīcijas un skolu. Atklājis Latvijas dabā daudzus jaunus motīvus (pavasara pali, ūdeņi, sniegi u.c.), radījis monumentālas, sintezētas, tipiskas Latvijas ainavas. Kā īsts impresionists daudz gleznojis plenērā, taču darbos jaušami arī reālisma, jūgendstila, postimpresionisma, ekspresionisma iespaidi.

13. Vilhelms Purvītis Viens no iecienītākajiem V. Purvīša motīviem ir ziemas un pavasara mijas ainava. Agrais pavasaris 1910 Pirmais sniegs Ziema

14. Vilhelms Purvītis Rudens ainava Vasaras ainava "Ziedonis (Pavasarī”) Pavasaris

15. Jānis Valters (1869 – 1932) Pašportrets Jāņa Valtera diplomdarbs "Tirgus Jelgavā" (1897) J. Valters ietekmējas no biedrības ,,Rūķis" idejām un tāpēc intensīvi pievēršas sava novada dzīves ainu attēlojumam. Deviņdesmito gadu beigās tiek ļoti daudz gleznota daba, uzmanību pievēršot ne tikai zemnieku tēliem, bet arī mazpilsētu amatnieku dzīves un darba atveidojumam.

16. Jānis Valters Peldētāji zēni Bārenīte Vērpēja

18. Jānis Valters Ainava ar diviem kokiem "Dziestošie ritmi" (1923) 1905. gadā, revolūcijas laikā, mākslinieks nespēdams izprast tās jēgu dodas prom no dzimtenes. 1906. gadā aizbrauc uz Vāciju, dzīvo Drēzdenē, pēc tam Berlīnē, no kuras mājup neatgriežas. Vācijā mākslinieks ierodas laikā, kad sāk veidoties ekspresionisms, un pēc dabas būdams meklētājs un jaunu ideju pārbaudītājs mākslā, Valters aizraujas ar šo jauno ideju, viņa darbi kļūst krāsaināki, saulaināki, gaišāki.

20. Jūlijs Madernieks (1870-1955) Dzimis Madonas apriņķa Vecgulbenes pagastā, muižas rentnieka ģimenē. Jūlijs Madernieks Viens no nozīmīgākajiem latviešu profesionālās lietišķās mākslas veidotājiem. Spilgtākais latviešu ornamenta meistars 20.gs. sākumā. Pirmajās kompozīcijās redzama jūgendstila ietekme. 20.gados izveidojis raksturīgu individuālu stilu, kura pamatā ģeometrizēts un sarežģīts ornaments. Izdevis krājumu "Ornaments" (1913.g.), kas ir pirmais šāda rakstura izdevums latviešu lietišķajā mākslā. Veidojis dzīvojamo telpu interjeru un mēbeļu projektus. Darbojies lietišķajā grafikā (vinjetes, ekslibri), preses un grāmatu grafikā, apvienojot ornamentu ar īpatnēju burtu zīmēšanu.

21. Jūlijs Madernieks Ekslibri Titulapas žurnālam "Zalktis" (1908)

22. Jūlijs Madernieks Latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējs A. Kalniņa solo dziesmu izdevuma vāks (1902) Aizkara un paklāja raksts

23. Tēlotāja māksla 20.gs. sākumā Topošie mākslinieki studēja Pēterburgā, Maskavā, Rietumeiropā, jo viņu izglītībā parasti ietilpa ārzemju ceļojumi, tā paverot iespēju vienlaicīgi sekot visam jaunajam un to iepazīt no pirmavotiem. Tas viss sekmēja pasaules skatījuma plašumu, uzskatu brīvību un neatkarību, tādēļ arī šī posma latviešu tēlotājas mākslai nav raksturīga provinciāli nacionāla šaurība un pašapmierinātība.

24. Voldemārs Matvejs(1877- 1914) Ceļā uz rožaino pasaku pili 20. gadsimta sākumā izplatītā modernisma virziena teorētiskajai specifikai tēlotājā mākslā viens no pirmajiem pievērsās gleznotājs un mākslas teorētiķis Voldemārs Matvejs. 1905. gadā V. Matvejs sāka studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur aktīvi iesaistījās jauno mākslinieku grupējumos un pievērsās modernisma teorijai. Viņa interešu centrā bija t.s. primitīvo tautu māksla. Paša V. Matveja glezniecības darbos izpaužas dažādu stilu (primitīvā māksla, gotika, protorenesanse, Bizantijas māksla, postimpresionisms) ietekme, raksturīgs formu vienkāršojums, brīva krāsu valoda, mistika. V.Matvejs akcentēja idejas, ka mākslai jābūt neatkarīgai no sabiedrības, mākslas uzdevums nav īstenības atdarināšana, dabas kopēšana.

25. Voldemārs Matvejs Izmantojot gaistošas vai lineāri iezīmētas formas, Matvejs gleznoja veselu rindu retrospektīvi pasakainu vīziju, kuru tēlainība visvairāk atbilst simbolisma tradīcijai. Matveja tālāko attīstību sekmēja Rietumu tālaika modernā māksla (postimpresionisti, fovisti, agrie kubisti) Septiņas princeses. 1909 – 1910. Senatne Labības pļāvēji. 1910.

26. Jāzeps Grosvalds (1891–1920) Vecais bēglis. 1917 Baltie krusti. 1916 Īsā, bet spožā mūža laikā, Jāzeps Grosvalds radījis virkni spilgtu mākslas darbu, aizsākot strēlnieku un bēgļu tēmu latviešu glezniecībā un liekot pamatus monumentālās glezniecības tradīcijām Latvijā.

27. Jēkabs Kazaks (1895 -1920) Pašportrets ar sarkano kaklautu Mākslinieku spēcīgi ietekmēja J. Grosvalda darbi, kuru iespaidā J. Kazaks kļuva par laikmeta traģisma atspoguļotāju latviešu mākslā. 1917. gadā viņš veidojis daudzus akvareļus un zīmējumus par bēgļu dzīvi. Šajā laikā mākslinieka uzskatos nostiprinājās jēdziens “sintezējošā vienkāršība”, kas nozīmē skaidras, vienkāršotas formas un atbrīvošanos no nejaušā. Bēgļi

28. Jēkabs Kazāks. BĒGĻI. 1917

29. 1921. gadā izveidots tagadējais ģerbonis. Tā autori ir mākslinieki Vilis Krūmiņš un Rihards Zariņš.Latvijas ģerbonim ir vairoga forma, kura augšējā daļā atrodas uzlecoša saule un trīs zvaigznes, kas simbolizē kultūrvēsturisko apgabalu vienotību; apakšējā sadalīta divās daļās: sarkans lauva sudraba laukā un mitoloģisks zvērs - sudraba grifs - sarkanā laukā. Lauva un grifs ir Latvijas novadu simboli: lauva - Kurzemes, grifs - Latgales un Vidzemes. Ģerboņa pamatnē redzams spēka simbols - ozola zari, kas apvīti ar lenti Latvijas nacionālā karoga krāsās. Tiek lietots arī mazais un mazais papildinātais ģerbonis. Rihards Zariņš (1869 – 1939) Sudraba pieclatnieks ar tautu meitas attēlu kā nacionālās bagātības un brīvības simbolu Šīs monētas meta autors ir Rihards Zariņš

30. Rihards Zariņš Rihards Zariņš ir ekslibra pamatlicējs latviešu grafikā

31. Rihards Zariņš Viņš veidojis arī ofortus, litogrāfijas, reklāmplakātus, ilustrējis pasakas, zīmējis karikatūras, gleznojis akvareļus, Zariņš ir "Latvju dainu" pirmizdevuma pirmā sējuma vāka autors

32. II. TēlniecībaTeodors Zaļkalns (1876 – 1972) Teodors Zaļkalns Mācījies pie izcilā franču tēlnieka O.Rodēna. Teodors bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu tēlniekiem. Viņa darbiem piemīt vienkāršība, tēlu noskaņu raksturo iekšēja koncentrētība, miers, apgarotība. Skulptūrās atveidotajos tēlos saskatāma katra konkrētā cilvēka būtība, dvēseles pārdzīvojumi. L.Jakubovskas portrets

33. Teodors Zaļkalns (1876 – 1972) Blaumaņa piemineklis Kapa piemineklis J.Porukam

34. Teodors Zaļkalns(līdz 1930.g. – Grīnbergs) (1876 – 1972) Latvijas Banka īsteno Teodora Zaļkalna 1922. gadā izloloto 20 latu zelta monētas ieceri. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos saglabātais monētas ģipša modelis ietver Latvijai būtiskus simbolus. Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919

35. Teodors Zaļkalns Stāvošā māmiņa Sēdošā māmiņa Pirmā pasaules kara laikā Zaļkalns veidoja vairākus māmiņu tēlus, kuriem pozēja latviešu bēgles, piemēram, "Stāvošā māmiņa", "Sēdošā māmiņa", kas ir simboliski tēli. Zaļkalns veidojis arī dzīvnieku tēlus, bijis izcils animālists.

36. Teodora Zaļkalna granītā kaltā "Cūka" pirmo reizi tikās ar skatītājiem Rīgā 1937.gada 18.decembrī "IV Latvijas mākslas izstādes" atklāšanas laikā. Tās pārdošanas cena bijusi 1540,- lati. “Cūka” T.Zaļkalns kādā vēstule rakstījis: "Ir jau vesels mēnesis, kamēr iebraucu no laukiem. Pa šo laiku mazliet atguvos un pataisīju arī pirmo savas cūkas studiju. Stingnis, vai modelis, kā agrāk teica, bija ļoti jauks. Apbrīnojami inteliģenta un saprātīga cūka. Es ar viņu labi sadzīvoju, un viņa tik brīnišķi saprata un padevās manām vajadzībām. Patiesībā man ar šo pirmo studiju jau pietiktu mana nodoma tālākai veidošanai."

37. Gustavs Šķilters(1874 - 1954) Raudošā Šķiršanās Gan skulptūrās, gan grafikās un akvareļos māksliniekam galvenais nav notikums, darbība, bet gan šī notikuma psiholoģiskā noskaņa. Viņa darbi pauž dvēseles pārdzīvojumus – sāpes, skumjas, ilgas un vedina skatītāju iedziļināties mākslinieka pārdomu pasaulē, kas reizē kalpo arī kā raksturojums 20.gadsimta sākumā mākslas pasaulē valdošām laikmeta izjūtām.

38. Gustavs Šķilters. Maziņš biju, neredzēju

39. Māksla Latvijā 20.-30.gados

40. AugstskolasMākslas akadēmija 1919 No 1940.g.Lavijas Mākslas akadēmija atrodas 20. gadsimta sākumā celtajā neogotiskajā Biržas komercskolas ēkā (arhtiekts V. L. Bokslafs). Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors Vilhelms Purvītis Pirmajā rindā no kreisās: K. Ubāns, V. Tone, P. Feders, V. Purvītis, R. Zariņš, K. Rončevskis, E. Vītols Latvijas Mākslas akadēmija dibināta 1919. gada 20. augustā, taču studiju darbs uzsākts 1921. gada 12. oktobrī. Jaundibinātajai Mākslas akadēmijai bija milzīga loma latviešu profesionālās mākslas izveidē par patstāvīgu, neatkarīgu un specifiski latvisku mākslu.

41. Pārskats Klasiskās tradīcijas, dabas studijas Modernisma izpausmes, izmantojot ekspersionisma, kubisma u.c. elementus Nenoliedzami, ka 1919.g. dibinātajai Mākslas akadēmijai ir milzīga nozīme tālākajā Latvijas mākslas rakstura attīstībā. Divdesmito – trīsdesmito gadu mākslas procesi iezīmē trauksmainu meklējumu ceļu, “tradicionālistu” un “modernistu” cīņu, pakāpenisku atteikšanos no klasiskajām tradīcijām un pievēršanos tai modernisma caurstrāvotajai mākslas attīstības līnijai, kas bija kļuvusi par noteicošo visā Rietumeiropas mākslā. Līdz ar to latviešu mākslas nekļuva par šauri provinciālu strāvojumu, bet uzņēma sevī eiropeiskās vēsmas, tai pat laikā nepazaudējot savu nacionālo savdabību. Raksturīga šī laika mākslas iezīme ir spēja vispārināt un pat ikdienišķajā saskatīt glezniecisku tēmu.

42. Niklāvs Strunke(1894–1966) Galvas konstrukcija. 1924. Florencietis ziemā. 1929. Runātājs. 1921. Niklāvs Strunke ir viens no oriģinālākajiem māksliniekiem, kā arī leģendāra personība latviešu modernistu paaudzē. Ar lakonisku, mērķtiecīgu tēlainību māksliniekam izdevies atklāt asociācijām bagāto pasauli, kas iedarbojas uz emocijām. Daudzos viņa darbos vērojamas kontruktīvisma un kubisma stila iezīmes.

43. Romans Suta(1896 – 1944) „Māksla ir tas, kas paplašina mūsu apziņu, pieliek un pienes pie jau sajustām un izprastām vērtībām klāt ko jaunu. Tādēļ saprotami, ka neviena sabiedrība, neviena tauta nedrīkst iestigt letarģiskā pieticībā, bet tām jāprasa no saviem radītājiem māksliniekiem nepārtraukta kustība.” R.Suta 1922. gads. Jūrmala Romans Suta bija ārkārtīgi radoša un daudzpusīga personība Viens no aktīvākajiem modernisma centienu popularizētājiem un īstenotājiem latviešu mākslā. Gleznojis klusās dabas, žanriskas figurālās kompozīcijas. Izkopis virtuozu otas tehniku tušas zīmējumos.

44. Šķīvis „Kāzas”. 1928. Romans Suta. Šķīvis "Kāzas“ (“Precinieki”).1928.

45. Leo Svemps (1897-1975)  Klusā daba ar ziediem. 1930.g.  Klusā daba ar āboliem. 1930.g. 20to gadu sākumā klusās dabas žanrs bija samērā maz attīstīts, tādēļ Leo Svempu pamatoti var uzskatīt par šī žanra pamatlicēju latviešu mākslā. Viņa iecienīto priekšmetu loks nav pārāk plašs – vīna glāze, mērces trauks un āboli vāzē, šķīvī vai tieši uz galda.

46. Voldemārs Tone(1892– 1958) Pie loga. 1920 Portreta studija Anna. 1935 Izcilas noskaņu un smalka kolorīta vērtības ir Voldemāra Tones gleznās. Ja 20to gadu sākumā viņu interesēja ekspresionisma un kubisma izteiksmes formas, tad vēlāk viņš atgriezās pie reālisma cilvēku būtības izpētē. Atmetot visu lieko, autors dziļi ielūkojas sava atveidotā tēla dvēselē.

47. Ludolfs Liberts (1895-1959)  Venēcija 1930 Moris Lauku sievas. 1923 No gleznieciskā reālisma Liberts nonāca līdz konstruktīvismam, kompozīcijas veidodams no ģeometriskām plaknēm, kuras nereti pārklāja cita citu. Iespējams, ka to ietekmēja viņa darbošanās scenogrāfijā. Trīsdesmitajos gados, izkopis meistarību līdz virtuozitātei, mākslinieks attēloja naksnīgas Parīzes ielas, Venēcijas kanālus un dodžu pilis.

48. Romietis - tērpa skicepapīrs/akvarelis, 35x23 cm Neptūns – tērpa skice1920-tie g., papīrs/akvarelis, 32x22,5 cm

49. Kārlis Padegs(1911 – 1940) Padega mākslā ekspresīvās izteiksmes līnijas iezīmējas sevišķi skaudri. Tajā cieši savijās seksualitāte un nāves vilkme. Pašportrets ar rozi1932 “Pašportretā ar rozi” neremdināma kaislība deg trīs karmīna akcentos – lūpās, ziedā un toreodora apmetnī, kas plīvo arēnā pāri satriektajam vērsim. Vienača sejas stindzinošo bālumu asi izceļ profila zaļganums, kamēr mironīgo plaukstu žests piesaista skatienu sievietes krūts galam. Piemineklis Padegam Kārļa Padega dzīves un mākslas uztveri šķiet visspilgtāk ilustrē šāds citāts: “Man bieži bijuši jādzird pārmetumi, kāpēc jūs zīmējat tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma? Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga, un tas arī kādam jāzīmē, atbildu. Es nekā nesaku, ka citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus. Lai taču atļauj man zīmēt to, ko es gribu. Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam skatīt, lai nesabojātu savu labsajūtu vai apetīti.” — J. Kalnačs "Kārlis Padegs". Rīga. 1993. 82.lpp

50. Kārlis Padegs tematiskā un formālā ziņā bija neparasts, šokējošs. Atveidojis modernās lielpilsētas dzīvi, ideālu sapņu pasauli, pievērsies pretkara tēmai, darinājis pašportretus. Raksturīga dzēlīga ironija, groteska, paradoksi, pretstati. Ekspresīva deformācija apvienojas ar estetizētu līniju. Kārļa Padega māksla mazāk balstīta uz mīlestību pret visu, ko viņš redz, vairāk — uz pārdzīvotām sāpēm. Latvisku sižetu un personāžu vietā mākslinieks bieži zīmē eksotiskāku vidi un cilvēkus. Tur gan nav idilliska krāšņuma, kas spēj dot atelpas mirkli, šī vide ir fons asu konfliktu risināšanai. Madonna ar ložmetēju (1932) Glezna spilgtā formā ne tikai atgādina daļēji jau piemirsto Pirmo pasaules karu, bet liek arī nojaust jauna — vēl nežēlīgāka kara iespējamību.