Apdzīvotu vietu plānošana

1. Apdzīvotu vietu plānošana 4,5 KP (lekc.32 h; lab.d. 16 h) Eksāmens, kursa projekts

2. Ievadlekcija • Vispārējs jēdziens par apdzīvotām vietām un to plānošanu • Apdzīvotu vietu veidi • Plānošanas nozīme apdzīvotu vietu attīstībā • Plānošanas galvenie aspekti un to savstarpējais sakars • Apdzīvotu vietu plānošanas galvenie principi

3. 1.Vispārējs jēdziens par apdzīvotām vietām un to plānošanu Apdzīvota vieta ir teritorija, kurā dzīvo cilvēki, ir izveidoti materiālie priekšnoteikumi tās apdzīvošanai un kurai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piešķirts attiecīgais apdzīvotās vietas statuss. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, 18.12.2008

4. Ar apdzīvotu vietu plānošanu saprot kapitālās celtniecības objektu izvēli un to savstarpējo izvietojumu, kā arī šīs teritorijas organizāciju, lai radītu apstākļus cilvēku darbam un dzīvei. Citiem vārdiem, apdzīvotu vietu plānošana – tā ir tās arhitektoniski telpiskā organizācija Apdzīvotu vietu plānošanas galvenais uzdevums – radīt cilvēkiem apstākļus darbam un dzīvei.

5. 2. Apdzīvotu vietu veidi • Pilsētas • Lauku apdzīvotās vietas: • ciemi • viensētas

6. Latvijā ir > 70 000 apdzīvotu vietu, bet ar likumu statuss ir noteikts 77 pilsētām un 760 lauku apdzīvotām vietām Viensētas ~ 90 %

7. LR likums “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” (18.12.2008) Pilsētas statusu var piešķirt apdzīvotajām vietām, kuras ir kultūras un komercdarbības centri ar attīstītu inženierinfrastruktūru un ielu tīklu un kurās ir ne mazāk par 2000 pastāvīgo iedzīvotāju Pilsētas statusu var piešķirt apdzīvotajām vietām, kurās ir mazāk par 2000 pastāvīgo iedzīvotāju, ja tās atbilst pārējiem minētajiem kritērijiem.

8. Latvijas Republiku iedala šādās administratīvās teritorijās: • apriņķos; • republikas pilsētās; • novados. • Izveidojot vai likvidējot republikas pilsētu, kā arī grozot tās robežu, tiek ievēroti šādi noteikumi: • 1) pilsētai ir attīstīta komercdarbība, transporta un komunālā saimniecība, kā arī sociālā infrastruktūra; • 2) pilsētai ir nozīmīgs kultūras iestāžu komplekss; • 3) pilsētā ir ne mazāk par 25 tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju.

9. Republikas pilsētas: - Daugavpils - Jēkabpils - Jelgava - Jūrmala - Liepāja - Rēzekne - Rīga - Valmiera - Ventspils

10. Ciema statusu var piešķirt tādai novada teritorijas daļai, kurā ir vai tiek plānota koncentrēta apbūve, pastāvīgi dzīvo cilvēki un ir izveidota attiecīga infrastruktūra. Ciema statusu piešķir un atceļ novada dome, pamatojoties uz vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, kurā ir noteikta ciema robeža un pamatota ciema izveides nepieciešamība. Lēmumu par ciema statusa piešķiršanu vai atcelšanu novada pašvaldība piecu darbdienu laikā pēc tā parakstīšanas nosūta Valsts zemes dienestam. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā ciemu robežu noteikšanas kārtību papildus iepriekšminētajai kārtībai nosaka Aizsargjoslu likums.

11. Viensēta ir savrupa viena dzīvojamā ēka vai savrupas vairākas dzīvojamās ēkas, kā arī ar šo ēku vai ēkām funkcionāli saistītās saimniecības ēkas teritorijā, kur zemi primāri izmanto lauksaimniecības vai mežsaimniecības vajadzībām. Viensētas statusu piešķir pašvaldības dome, apstiprinot viensētai nosaukumu.

12. 3. Plānošanas nozīmeapdzīvoto vietu attīstībā Apdzīvota vieta attīstās, ceļot tajā jaunas dzīvojamās, ražošanas un sabiedriskās ēkas, labiekārtošanas būves un iekārtas, labiekārtojot ceļus un ielas, iekārtojot parkus un citas atpūtas vietas. Visam tam jābūt pareizi izvietotam teritorijā. Apdzīvotā vietā jāveido labvēlīgi apstākļi cilvēku darbam, sadzīvei un atpūtai. Jābūt racionāli kompleksi izvietotiem ražošanas uzņēmumiem, dzīvojamiem rajoniem, sabiedrisko un kultūras iestāžu tīklam, inženierapgādei un enerģētikai.

13. Apdzīvotu vietu attīstība saistīta ar visiem tās ierīkošanas jautājumiem teritorijā, t.i., ar plānošanu. Bez pareizas plānošanas nav iespējama esošo apdzīvoto vietu attīstība un jaunu celtniecība. Plānošanai ir liela nozīme labiekārtotu, ērtu, celtniecībai un ekspluatācijai ekonomisku apdzīvotu vietu radīšanā. Tāpēc esošo apdzīvoto vietu attīstība un jaunu veidošana sākas ar to plānošanas projekta izstrādi. Katrai pilsētai un novadam (t.sk. ciemiem) saskaņā ar likumu jāizstrādā teritorijas plānojums.

14. Apdzīvotas vietas tiek veidotas, lai apmierinātu cilvēku prasības, ievērojot to izmaiņas nākotnē. Tāpēc nepieciešams, lai tās atbilstu pašreizējām prasībām un tiktu ievērotas izmaiņas uz perspektīvi. Apdzīvotu vietu teritorijas plānojumi tiek sastādīti ar 12 gadu perspektīvi. Tehniskais progress, zinātnes, kultūras, mākslas sasniegumi atspoguļojas arī apdzīvotu vietu izveidē. Parādās jauna tipa dzīvojamās mājas, sabiedriskās ēkas, uzlabojas labiekārtojuma līmenis, ielu labiekārtojums, pilnveidojas visa materiāli tehniskā bāze.

15. Izmainoties dzīves saturam, pārveidojas arī tās ierīkošanas formas. Šī likumsakarīgā formas un satura savstarpējā atkarība darbojas arī apdzīvotu vietu plānošanā. Plānošana kā forma nepaliek bez izmaiņām, bet seko saturam. Savukārt saturs mainās ātrāk, bet plānojuma formas, kas nostiprinājušās materiāli teritorijā, savā attīstībā neizbēgami atpaliek. Formas un satura vienības likums prasa pievest formu saskaņā ar izmainījušos saturu, un tas atspoguļojas plānojuma rekonstrukcijā. Līdz ar to plānojums pastāvīgi un likumsakarīgi atjaunojas.

16. 4. Plānošanas galvenie aspekti un to savstarpējais sakars Plānošanā saskaras sociāliejautājumi ar ekonomiku, tehniku, higiēnuun estētiku. Šie galvenie plānošanas nosacījumi (aspekti) ir savstarpēji saistīti.

17. Plānošanas sociālais aspekts izriet no tā, ka apdzīvotu vietu plānošana rada apstākļus, kādos cilvēkiem jāpavada liela, ja ne visa, savas dzīves daļa. Apdzīvotas vietas veidols kopā ar savu uzbūvi iedarbojas uz cilvēku psihi, garastāvokli, fizisko un morālo stāvokli un attīstību. To uzbūvei ir būtiska ietekme uz cilvēku darba apstākļiem, uz viņu sadzīves, atpūtas, kultūras līmeni, materiālo, garīgo, sadzīves un citu prasību apmierināšanu. Plānošanas sociālā puse parādās visās tās darbībās: iedzīvotāju skaita un sastāva noteikšanā, dzīvojamo māju tipu un celtniecības apjomu noteikšanā, iedzīvotāju kultūras un sadzīves apkalpošanas organizācijā, apdzīvotās vietas labiekārtošanā, visu nepieciešamo ēku un būvju izvietojumā. Pie tam īpaša nozīme ir racionālai zemes izmantošanai un dabiskajai ainavai.

18. No ekonomiskā viedokļa plānošanai jānodrošina ekonomiskums būvniecībā un apdzīvotās vietas ekspluatācijā. Šeit var palīdzēt: pareiza, pamatota visu apdzīvotās vietas elementu izvietošana, ekonomisku inženiertīklu u.c. labiekārtošanas būvju radīšana, dotajiem konkrētajiem apstākļiem piemērotu projektu un materiālu izvēle un piemērotība dzīvojamajām, sabiedriskajām un ražošanas ēkām un būvēm.

19. Tehniskais aspekts izpaužas kā dažādu normatīvu un prasību ievērošana: ugunsdrošības normas un prasības, sanitārie attālumi u.c. Pareizai un ekonomiskai būvniecībai, ielu izbūvei un inženierapgādei jāņem vērā teritorijas gruntis un reljefs, ģeomorfoloģiskie apstākļi, gruntsūdeņu dziļums.

20. Risinot higiēniskos jautājumus, apdzīvotu vietu plānošanai jānodrošina iedzīvotājiem veselīgus darba, sadzīves un atpūtas apstākļiem. No estētiskā viedokļa apdzīvotām vietām jābūt skaistām un arhitektoniski izteiksmīgām.

21. Šie plānošanas aspekti ir savstarpēji saistīti – ievērojot vienu, arī pārējie nosacījumi tiek ievēroti un saglabāti. Bet dažkārt arī otrādi – ievērojot vienu, var tikt pārkāpts vai neievērots cits nosacījums. Piemēram, ievērojot higiēniskos nosacījumus, radot labus apstākļus no veselības viedokļa, uzlabojas iedzīvotāju dzīves, darba un atpūtas apstākļi, tātad sociālā puse. Pie tam, bieži šo higiēnisko nosacījumu var panākt un uzturēt, ievērojot tehniskos nosacījumus – labus grunts un gruntsūdeņu apstākļus, ugunsdrošības prasības.

22. No otras puses, piemēram, ievērojot ekonomisko faktoru, t.i., plānošanai nodrošinot pēc iespējas minimālus izdevumus ēku un būvju būvniecībā un ekspluatācijā, rodas pretrunas ar sociālo pusi un ar estētisko pusi. (Līvānu mājas). Šādā pretrunīgā situācijā ļoti uzmanīgi jāizvēlas, kuram nosacījumam dot pārsvaru.

23. 5. Apdzīvoto vietu plānošanas galvenie principi Svarīgākie principi ir pamatnoteikumi, kuri obligāti jāievēro visos arhitektoniskajos plānošanas risinājumos. Apdzīvoto vietu plānošanā svarīgi ņemt vērā sekojošos principus:

24. Sistēmas vienotības, savstarpējās saistības princips Pilsētu un lauku apdzīvotās vietas jāprojektē, vispirms, kā valsts un administratīvi teritoriālo vienību apdzīvotības sistēmas sastāvdaļa un, otrkārt, kā aglomerācijas sastāvdaļa. Pie tam jāformē apdzīvojuma sistēmai vienotas sociālās, ražošanas, transporta u.c. infrastruktūras. Projektējot lauku apdzīvotās vietas, svarīgi ir gan savstarpējie uzņēmumu sakari, gan arī sakari ar administratīvo centru, tuvākajām pilsētām. Pie tam ņem vērā ne tikai funkcionālos sakarus, bet arī kultūras, migrācijas u.c. Sakarus.

25. 2. Kontinuitātes, pēctecības princips Pilsētu un ciemu plānošanas shēmas tiek izstrādātas stingrā saistībā ar apdzīvotības shēmu. Detālplānojumi, apbūves ģenerālplāni tiek izstrādāti saskaņā ar teritorijas plānojumos paredzētajām sarkanajām līnijām, saskaņā ar kultūras un sadzīves un sociālo apkalpošanu, kas noteikts augstāka līmeņa teritorijas plānojumos.

26. 3. Apdzīvotās vietas attīstības un prognozēšanas princips Pilsētbūvniecība veido materiāli telpisko apdzīvojuma vidi. Tas saistīts ar plaša mēroga uzdevumiem un to īstenošanu, kas atspoguļo ražošanas attīstības prasības, iedzīvotāju dzīves līmeņa un kvalitātes paaugstināšanas prasības, racionālu visa veida resursu izmantošanas prasības. Plānošanas un apbūves projektos jāievēro attīstības pakāpenība. Pilsētbūvniecībā attīstības prognozes var būt pat 30-40 gadi. Projektējot šodien, mēs veidojam vidi nākotnes sabiedrībai. Tātad nepieciešama tālredzība, paredzēšana uz priekšu. Paredzēšana uz priekšu visās cilvēka darbības sfērās ir svarīgs apdzīvotu vietu projektēšanas princips.

27. 4. Kompleksuma princips Apdzīvotu vietu plānošanas un apbūves kompleksums – raksturojas ar to, ka projektējot ņem vērā visus faktorus un apstākļus, kas iespaido plānošanas lēmumus. Sākot strādāt pie kādas pilsētas vai tās daļas plāna, plānotājam jāizzina visi apstākļi un jāizvērtē tie no visām iespējamām pusēm. No sabiedriskā darbinieka viņš uzklausīs pilsētas attīstības vēsturi, iedzīvotāju izvietojumu, to blīvumu un prasības; ekonomists norādīs uz tām ražošanas nozarēm, kurām ir izredzes turpmāk attīstīties; mērnieks norādīs apvidus reljefu, un inženieris norādīs savas speciālās prasības. Visu to kopā jāizvērtē un jāizskata projektētājam, tam šī informācija jāapvieno vienā sistēmā, jāizveido visa pilsēta kā vienots un harmonisks organisms.

28. 5. Visa vērtīgā saglabāšanas un attīstības princips Viss vērtīgais, kas pastāvējis apdzīvotu vietu apbūvē, ko radījušas iepriekšējās ļaužu paaudzes, jāsaglabā un tālāk jāattīsta; esošais plānojums un apbūve, kā arī visa apdzīvotības vide jāpilnveido. Kultūras un dabas mantojumu jāapzina kā aktīvs un efektīvs pilsētveidojošs faktors, kā vienots kultūras un dabas komplekss, nevis tikai kā atsevišķi vēstures un kultūras pieminekļi un ar tiem saistītās ainavas, dabas pieminekļi.

29. 6. Pilsētas drošības un vides saglabāšanas princips Pieaugot tehnogēnai slodzei uz teritoriju, nepieciešams saglabāt pilsētvidi, tās drošību. Visa veida pilsētbūvniecības dokumentācijā tiek iekļauta nodaļa par teritoriju aizsardzību no iespējamām ārkārtējām dabas un tehnogēnu situāciju iedarbībām, pie tam tiek noteikti pasākumi civilai aizsardzībai un ārkārtēju situāciju novēršanai.

30. 7. Apkārtējās vides aizsardzības princips Plānošanas un apbūves projekti tiek izstrādāti, ievērojot apkārtējās dabas aizsardzības prasības, ekoloģiskās prasības, un sanitārās normas. Pilsētbūvniecības dokumentācijā iekļauj nodaļas par dabas dzīļu, augsnes, gruntsūdeņu un virsūdeņu avotu, zaļo stādījumu aizsardzību, par racionālu dabas resursu izmantošanu un zemes ierīcību. Jāņem vērā klimatiskie, sanitāri higiēniskie u.c. labvēlīgi apstākļi, lai nodrošinātu cilvēku tiesības uz atpūtu. Apdzīvotu vietu projektos tiek izdalītas teritorijas, lai izvietotu objektus, kam ir rekreācijas un atveseļojoša nozīme. Tādēļ apkārtējās vides aizsardzība XXI gs. kļūst par nozīmīgāko plānošanas principu, ņemot vērā pieaugošo pilsētas slodzi uz pilsētas un apkārtējās teritorijas vidi.

31. 8. Projektētāju pilsonības un tikumības princips Sociālā un humanitārā pilsētbūvniecības virzība,kas izpaužas kā reāla, pilsoņu tiesību garantiju nodrošināšana uz labvēlīgu dzīves telpu, augsts projektētāju pilsonīgums un tikumība. Var ar pārliecību teikt, ka, jo vairāk izplatās tirgus ekonomika un jo lielākas ir tās negatīvās sekas, jo asāks kļūst uzdevums ekonomikas plānveida pārvaldei, tai skaitā arī pilsētbūvniecībai. Pilsētbūvniecība jāpaceļ valsts politikas līmenī.

32. 9. Teritorijas zonēšanas princips Teritoriālā plānojuma sociālo un ekonomisko, kā arī būvniecisko, inženiertehnisko pasākumu kompleksa realizācija pilsētbūvnieciskā vidē tiek uzsākta ar teritorijas zonējumu. Pie zonējuma galvenajiem plānošanas elementiem jāpieskaita dzīvojamās, ražošanas, transporta, centru, zaļo stādījumu, rekreācijas, dabas liegumu un inženiertehnisko komunikāciju teritorijas. Šo teritoriju savstarpējā mijiedarbība veido zonētās teritorijas pilsētbūvniecisko struktūru, tās telpisko kompozīciju. Pie tam runa nav tikai par funkcionālo zonēšanu, bet arī visiem citiem zonēšanas veidiem – celtniecības, ainavu, rekreācijas, ūdensaizsardzības u.c. zonu noteikšanu.