Senkrievu kultūra I

1. Senkrievu kultūra I Kulturoloģija 12.klasei

2. Senkrievu valsts izveidojas 9.gadsimtā. Liela nozīme senkrievu kultūras attīstībā bija Bizantijai. Īpaši 8.-9.gs. kņaza Vladimira valdīšanas laikā. 988.gadā senajā Krievzemē notika pāreja uz kristietību. Vladimiru piesaistīja bizantiešu baznīcu greznība, spožums un viņš apjauta, ka imperatora laicīgās varas stiprināšanai par lielu atbalstu var izvērsties pareizi ievirzīta reliģiska organizācija.

3. Slāvi bija mūsdienu Austrumeiropas un Viduseiropas tautu – krievu, ukraiņu , baltkrievu , poļu, čehu, slovaku, kā arī vairāku Dienvideiropas tautu – bulgāru , horvātu, serbu, slovēņu u.c. priekšteči. Izejamais apģērbs, centrālie rajoni Meiteņu apģērbs, Maskavas guberņa Ikdienas apģērbs, Arhangeļska

4. Slāvu cilšu pirmdzimtene bija Karpatu kalnu ziemeļu nogāzes un Vislas baseins. Plaša ģermāņu, ķeltu un trāķiešu cilšu josla atdalīja slāvu ciltis no Romas lielvalsts.

5. III-IVgs. sākās slāvu pārvietošanās uz Dienvideiropu un Austrumeiropu uz Donavas un Dņepras krastu pusi, jo sākās lielā tautu staigāšana, kura ap 530g pastiprinājās, tāpat bija jāpaplašina zemkopībai piemērotas teritorijas, kā arī sakarā ar klimata maiņu Eiropā (sāka pakāpeniski palikt vēsāks klimats). Tādejādi slāvi ieguva jaunus kaimiņus, ar kuriem tie turpmāk dzīvoja blakus ilgu laiku. Tie bija balti ziemeļos, ģermāņi rietumos, bizantieši dienvidos, turku ciltis austrumos, no tām nāca vislielākās briesmas – to pastāvīgi iebrukumi. Daudzas austrumslāvu ciltis ilgstoši maksāja nodevas huzāriem. Pēc tam sekoja postošie pečeņegu iebrukumi. Pečeņegi

6. Pečeņegi -tā krievu hronikās sauca kādu ļoti plašu pusnomadu cilšu apvienību, kas ienākusi Austrumeiropā no Sibīrijas, dzīvojusi blakus burtiem un alāniem, to tradīcijas bija visai mežonīgas, piem. 972.gadā pečeņegi uzbruka un nogalināja kņazu Svjatoslavu Jegoroviču, bet no viņa galvaskausa, pēc savām tradīcijām, izveidoja kausu - trauku dzeršanai.

7. Slāvu migrācija notika no vairākiem reģioniem un dažādu dialektu apgabaliem. Radās trīs slāvu atzari: venedi, anti, sklavini. • Vendi – čehu, poļu un slovaku priekšteči – rietumu slāvi. • Sklavini – serbu, slovēņu, horvātu, bulgāru, balkānu musulmaņu priečteči – dienvidu slāvi. • Anti – ukraiņu, krievu un baltkrievu priekšteči – austrumu slāvi. Pārvietošanās laikā (IV-VIII) notika izmaiņas sabiedriski politiskajā iekārtā:  Izveidojās austrumslāvu cilšu savienības (poļani, uļiči, dulebi, drevļeņi, bužani, baltie horvāti, dregoviči, kriviči, radimiči, vjatiči, ilmeņu slāvi u.c.) kur katra sastāvēja no 120-150 ģimeņu kopienām. Austrumeiropā pastāvēja 12-15 cilšu savienības.

8. Senkrievu valsts izcelšanās pamatā bija austrumslāvu cilšu apvienības. Lauku iedzīvotāju vidū pastāvēja kopienas īpašums. Kopā ar dzimtu iekārtas sabrukšanu Senkrievijā noformējās augstākie pēc savas organizācijas valsts veidojumi, pilnīgā to noformēšana notika IX gs. sākumā. Austrumu vēsturnieki uzskata, kā Senkrievijas valsts izveidošanas sākumā eksistēja trīs lieli slāvu cilšu veidojumi : Kujava, Slāvija un Ortānija. Kujava atradās Kijevas apkārtteritorijā, Slāvija – Iļmeņas ezera krastos, bet trešā apvienojuma atrašanās vieta nav zināma.

9. Feodālisma attīstība Krievijas valstī notika dažos posmos. Pirmajā posmā IX gs. beigās – X gs.sākumā parādās kņazu valdība. Zeme no cilšu ļaudīm pāriet kņazu un viņu karadraudzes īpašumā. Valdnieki ievāca no pakļautajiem iedzīvotājiem naturālās nodevas ( kr.полюдье). Vasarā kņazs ar savu karadraudzi atradās tālajos karagājienos, bet ziemā, parasti novembrī , tie vāca nodevas. Vienlaikus kņazs nodarbojās ar tiesu lietu izskatīšanu. Salasāmo nodokļu skaits nebija nekur fiksēts un tika regulēts ar paražu tiesībām, to ties nerakstītiem likumiem.  Svētais kņazs Ņevas Aleksandrs dz.1220.g Kņazs Andrejs Bogolubskis 1885.g

10. Tādos apstākļos notika vienotās Senkrievu valsts izcelšanās, intensīvi auga kņazu zemes īpašums vai feodālais zemes īpašums. Krievu kņazu dinastija sākās Novgorodā 859.gadā. Ziemeļslāvu ciltis maksāja meslus (kr. дань) varjagiem (Skandināvijas iedzīvotāji), kuri kalpoja krievu kņazu karadraudzēs. Vēlāk tie padzina varjagus aiz jūras. Pēc šī notikuma Novgorodā sākās iekšējie kari. Lai to novērstu Novgorodas iedzīvotāji uzaicināja varjagu kņazus kā trešo personu. 862.gadā kņazs Rjuriks , kurš dzīvoja aiz Ladogas ezera , tika uzaicināts Novgorodā, un no viņa valdības sākās krievu kņazu dinastija.

11. Par Senkrievu valsts izcelšanās momentu uzskata 882.gadu , kad kņazs Oļegs pēc Rjurika nāves pieņēma valdību. Kņazs Oļegs iekaroja Kijevas pilsētu un apvienoja ziemeļu un dienvidu zemes vienā valstī. Valsts nosaukums (Senkrievu Kijeva) izveidojās no galvaspilsētas nosaukuma. Pastāvēja vēl viena Senkrievu valsts izcelšanās teorija – normāņu. Tās izteicēji bija XVIII gs. vācu zinātnieki G.Baijers, G.Millers un A.Šlecers. Viņi uzskatīja, ka krievi uzaicināja normānus savest kārtību krievu zemēs, atbildot atnāca trīs kņazi : Rjuriks un divi viņa brāļi. Vācu zinātnieki uzskatīja , kā austrumslāviem nebija priekšlikumu valsts izveidošanai. Tālākie pētījumi atspēkoja šo teoriju, jo Senkrievijā tomēr izveidojās iekšējie objektīvie valsts izcelšanās noteikumi:a) viena valoda senkrievu tautām;b) nepieciešamība apvienoties cīņā ar klejojošām ciltīm un Bizantiju;c) krievu kņazistes vēlējās kontrolēt tirgus ceļus;d) vienotā kristīgā reliģija;

12. Novērtējot feodālo monarhiju Senkrievijā var izdalīt: • Feodālās valsts politisko iekārtu. Valstī valdīja Kijevas kņazs (kr.великий князь) ar padomes palīdzību. Kņaza padome sastāvēja no divām daļām : vecākā (bajāri un vīri) un jaunākā (kr.гриди и отроки).Vecākā daļa nodarbojās ar mesliem un tiesas nodevām. • Sabiedrība ļoti atšķīrās pēc sava sastāva. Aristokrātijas pārstāvji bija: lielkņazs un viņa apkārtne, vecākās karadraudzes pārstāvji, bajāri, veco aristokrātijas dzimtu pēcteči , vietējie kņazi. No otrās puses, pakļauto cilvēku grupas. Holopi un zakupi ( kr.холопы, закупы) – gūstekņi , parādu kalpi, arī tie kuri stājās laulībā ar holopiem, kā arī no kopienas izraidītie cilvēki, spiestie strādāt pie kņaziem un bajāriem un strādājošie saskaņa ar līgumu (kr.ряд). Robeža starp brīvību un atkarību, atkarību un verdzību bija ļoti nemanāma.

13. Ne tikai naudas svaram senajā Krievijā bija nozīme, bet gan arī tās izmēram. Pastāvēja milzīga monētu dažādība, kas bija ievestas no dažādām valstīm. Sākumā, ap 9., 10.gs dominēja kuna.

14. 10.gs. otrajā pusē naudas vienības sadalījās. Ziemeļu un dienvidu nauda. Ziemeļu naudā dominēja monētas no rietumeiropas. Bizantijas monētas Arābu dirhems. Sudrabs, 8g. 1 nogata

15. Literatūras avoti • http://www.atlants.lv/referats/senkrievu-valsts/938269/ • http://www.atlants.lv/referats/krievijas-valsts-un-tiesibu-vesture-ix-xvii-gs/702658/ • http://fotki.yandex.ru/users/owen1141952/date/2010-07-30 • http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9F%D0%B5%D1%87%D0%B5%D0%BD%D0%B5%D0%B3%D0%B8 • http://www.iveta.lv/gramata/HTML/Ps_30h.htm • http://numizmat.ru/russianhistory/2007/06/22/russianhistory_3788.html