Valdījuma teorijas 1. Delikta teorija (Saviņjī (Savigny) ) 2. Īpašnieka teorija (Jērings (Ihering) ) 3. Civilā miera t

1. Valdījuma teorijas 1. Delikta teorija (Saviņjī (Savigny)) 2. Īpašnieka teorija (Jērings (Ihering)) 3. Civilā miera teorija (Endemann u.c.) 4. Personas aizsardzības teorija (Puhta, I. Pokrovskis)

2. Delikta teorija (Saviņjī) Valdījuma pamatojums – attieksme pret lietu kā pret savu (animus domini). Valdījuma aizskārums uzskatāms par tiesību pārkāpumu (deliktu). Kopš Saviņjī laikiem lieto terminu “juridiskais valdījums”. Atspoguļojums Civillikumā: valdījums kā “tiesībām atbilstoša” faktiskā vara. Kritika: Nespēj izskaidrot turējuma aizsardzību.

3. Īpašnieka teorija (Jērings) Kur nav iespējams īpašums, tur nav arī valdījuma. Atspoguļojums Civillikumā: Valdījums kā “tiesībām atbilstoša” faktiskā vara. 919. pants, kas norāda, ka priekšroka dodama valdījumam, kas dibināts uz tiesiska pamata. Atspoguļojums tiesu praksē: Senāta spriedums 2001. gada 17. janvārī civillietā Nr. SKC-1 “Prettiesisku valdījumu likums neaizsargā” Kritika: Nespēj izskaidrot prettiesiska valdījuma aizsardzību. Nespēj izskaidrot turējuma aizsardzību (ko Jērings pārmetis Saviņjī, skaidrodams turējuma aizsardzību ar apgrozījuma interesēm).

4. Civilā miera teorija (Endemann u.c.) Balstās uz valdījuma policejisko funkciju. Tā saucamā valdījuma aizsardzība patiesībā vērsta nevis uz valdītāja tiesību aizsardzību, bet gan uz civilā miera aizsardzību. Kritika: nespēj izskaidrot, kāpēc valdījums ir vai nu tiesīgs, vai prettiesīgs, kā arī, ka valdījums ir “tiesībām atbilstoša” faktiska vara.

5. Personas aizsardzības teorija (Puhta, I. Pokrovskis) (Nedaudz pārveidota civilā miera teorija) Iespējams, V. Sinaiskis apgalvo, ka valdījuma aizsardzības objekts patiesībā ir nevis valdījums, bet personas neaizskaramība pēc analoģijas ar personas aizsardzību kriminālprocesā. Respektīvi: zagļa valdījumu aizsargā nevis kā valdījumu, bet viņa personas neaizskaramības ietvaros, līdz kamēr nav pierādīts valdījuma prettiesiskums. Kritika: Nav skaidra robeža starp posesoro un petitoro prasījumu, jo arī īpašuma tiesības ir personas tiesības.

6. Valdījuma regulējums Eiropas valstu likumdošanā (pēc O.Cvingmana un N.Vīnzarāja) Atteikšanās no animus domini nosacījuma BGB daļēji, nekonsekventa atkāpe no šī principa, 872. pants, kas paredz pašvaldītāja (Eigenbesitzer) jēdzienu. Joprojām krasi norobežo posesoro aizsardzību no petitorās. Konsekventāka atteikšanās no animus domini Šveices likumā ZGB. Uzstāda faktisku varu pār lietu kā vienīgo valdīšanas noteikumu (919.pants). Pieļauj posesorā prasījuma apvienošanu ar petitoro. Valdījuma strīdos pieļauj arī atsaukšanos uz tiesībām. Problēma: nespēj atrisināt īslaicīgas faktiskās varas (ko aizsargāt nav nepieciešami un ir pat bīstami) problēmu, kā arī tos “faktiskās varas gadījumus”, kad valdītājam nav fiziskās kontroles par lietu. Francijas, Itālijas likumi uzņēmuši valdījuma sastāvā norādi uz tiesību. Valdījums solo animo (pēc Vīnzarāja, 79.lpp.).

7. Valdījuma teorija Latvijas literatūrā N. Vīnzarājs. Lietu tiesība, Valdījuma sastāvs, Ieilguma nozīme civiltiesību sistēmā Civiltiesību problēmas.Raksti (1932. – 1939.) 2000., 43. – 94.lpp. Ieteic iet Vācijas un Šveices ceļu un svītrot norādījumus uz tiesību (81.lpp.). O. Cvingmans “Valdīšana šo laiku tiesībās”. Tieslietu ministrijas vēstnesis, 1926., Nr. 7/8 Konstatē atteikšanās no animus pazīmes 1925. gada 27. oktobra grozījumos (aizsardzības piešķiršana turētājam (Piezīme pie VLK 626. (CL 876.)p.). Norāda uz konsekventākas valdījuma reformas nepieciešamību (273. - 274.lpp.).

8. Ar tēzi “katru valdījumu likums aizsargā” Senāts pamato īpašuma prasību 2001. gada 26. septembra spriedumā civillietā Nr. SKC-435 norādīts, kasaskaņā ar Civillikuma 911. un 912. pantu no valdījuma izriet tiesību uz pastāvošā valdījuma aizsardzību un atņemta valdījuma atjaunošanu. Šīs tiesības ir saistītas ar katru valdījumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir tiesīgs vai prettiesīgs, labticīgs vai ļaunticīgs. Katru valdījumu likums aizsargā. Tieši uz šādiem pamatiem prasība arī celta. Tādēļ nepamatota ir apelatora norāde par to, ka īpašumu var atprasīt tikai ar īpašuma prasību. SKC-435, 26.09.2001., Augstākās tiesas senāts

9. Ar tēzi “katru valdījumu likums aizsargā” Senāts pamato īpašuma prasību(turpinājums) 2001. gada 26. septembra spriedumā civillietā Nr. SKC-435 norādīts, ka,ņemot vērā, ka J. P., kurš dāvinājis G.L. 4/12 domājamās daļas no namīpašuma Jūrmalā, Dzintaru prospektā 10, kuras viņam atdotas nelikumīgi, nevar tikt uzskatīts par personu, kura darbojās saskaņā ar savām tiesībām, un G. L. nav labticīga ieguvēja (Civillikuma 910. pants), tad viņas tiesības nevar tikt aizstāvētas, atsaucoties uz ierakstu zemesgrāmatā jo neatļauta darbība, kuras mērķis ir pretējs likumiem un labiem tikumiem, vai kura vērsta, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā (Civillikuma 1415. pants). SKC-435, 26.09.2001., Augstākās tiesas senāts

10. Senāts norāda uz valdījuma prettiesiskumu, kā arī uz ieguvēja nelabticīgumu, atsaucoties uz Civillikuma 910. pantu, kā juridisku faktu īpašuma strīdā No 1996. gada 5. marta dāvinājuma līguma 5. punkta redzams, ka dāvinātājs B. G. dāvina apdāvināmajam G. S. 15/24 domājamās daļas no mājīpašuma no labas gribas un kā atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem, bet apdāvinātais dāvanu ar pateicību pieņem, tādēļ šis dāvinājums nav atsaucams ne pie kādiem apstākļiem.SKC-568, 20.12.2000., Augstākās tiesas senāts

11. Senāts norāda uz valdījuma prettiesiskumu, kā arī uz ieguvēja nelabticīgumu, atsaucoties uz Civillikuma 910. pantu, kā juridisku faktu īpašuma strīdā (turpinājums Nr. 1) Nevar būt par pamatu sprieduma atcelšanai arī tas apstāklis, ka N. V. un A. G. savas īpašuma tiesības bija nostiprinājuši zemesgrāmatā, bet G. S. to nebija izdarījis, un atsauce uz Civillikuma 1477., 993. un 994. pantu, ka līdz ierakstīšanai zemesgrāmatā ieguvējam jāatzīst par spēkā esošu visa tā darbība, ko veikusi zemesgrāmatā ierakstīta persona.SKC-568, 20.12.2000., Augstākās tiesas senāts

12. Senāts norāda uz valdījuma prettiesiskumu, kā arī uz ieguvēja nelabticīgumu, atsaucoties uz Civillikuma 910. pantu, kā juridisku faktu īpašuma strīdā (turpinājums Nr. 2) Kasācijas sūdzības iesniedzēji nav ņēmuši vērā Civillikuma 1480. panta noteikumus, ka darījuma iekšējos trūkumus koroborācija nenovērš, un akts, kas nav spēkā pēc sava satura, neiegūst ar to nekādu spēku. SKC-568, 20.12.2000., Augstākās tiesas senāts

13. Senāts norāda uz valdījuma prettiesiskumu, kā arī uz ieguvēja nelabticīgumu, atsaucoties uz Civillikuma 910. pantu, kā juridisku faktu īpašuma strīdā (turpinājums Nr. 3) Tiesa ir konstatējusi, ka N. V. un A. G. zināja par namīpašuma 15/24 domājamo daļu atsavināšanu G. S. Tiesa atzinusi N. V. par ļaunticīgu valdītāju uz 7/24 domājamām daļām, bet A. G. uz 8/24 domājamām daļām. Šis konstatējums attiecas uz lietas faktiskajiem apstākļiem un kasācijas kārtībā nav pārbaudāms.SKC-568, 20.12.2000., Augstākās tiesas senāts

14. Senāts norāda uz valdījuma prettiesiskumu, kā arī uz ieguvēja nelabticīgumu, atsaucoties uz Civillikuma 910. pantu, kā juridisku faktu īpašuma strīdā (turpinājums Nr. 4) Ņemot vērā, ka B. G., kurš dāvinājis N. V. un A. G. jau agrāk G. S. dāvinātās domājamās daļas no mājīpašuma, nevar tikt uzskatīts par personu, kura darbojās saskaņā ar savām tiesībām, bet A. G.un N. V. ir ļaunticīgi ieguvēji, rīkojušies nelabticīgi (Civillikuma 910. pants), tad viņu tiesības nevar tikt aizstāvētas, atsaucoties uz ierakstiem zemesgrāmatās, jo neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā (Civillikuma 1415. pants).SKC-568, 20.12.2000., Augstākās tiesas senāts

15. Tēzi “Nelikumīgu valdījumu likums neaizsargā” Senāts izmanto kā argumentu strīdā par īpašuma tiesībām 2001. gada 17.janvāra spriedumā civillietā Nr. SKC-1 tiesa atzinusi, ka šis īpašums zaudējis valsts īpašuma statusu atbildētāju prettiesiskās darbības rezultātā, ka prasība pamatoti celta saskaņā ar Civillikuma 927., 1044., 1060., 1063. pantu. Apmierinot prasību, šis dzīvoklis kā valstij piekrītošs īpašums nonāk valsts īpašumā Latvijas Republikas Finansu ministrijas personā. Tā kā atbildētāji A. Z. un I. Z. strīdus īpašumu valda un lieto bez likumīga pamata, saskaņā ar Civillikuma 1033. panta 3. punktu viņi izliekami no tā bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas.SKC- 1, 17.01.2001., Augstākās tiesas senāts

16. 2001. gada 17.janvāra spriedumā civillietā Nr. SKC-1 norādīts “Nelikumīgu valdījumu likums neaizsargā” (turpinājums Nr. 1) Apelācijas instances tiesa secinājusi, ka lietošanas tiesību piešķiršana uz dzīvokli A.Z. ir bijusi neatļauta darbība, pretēja likumam “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā” un tādēļ pamatoti atzinusi par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža arī 1997. gada 4. februārī ar viņu noslēgto dzīvokļa īres līgumu.Atzīstot šo dzīvojamās telpas īres līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža, tiesa pareizi piemērojusi Civillikuma 1415. pantu, kurš nosaka, ka par darījuma priekšmetu nevar būt darbība, kas pretēja likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu.SKC- 1, 17.01.2001., Augstākās tiesas senāts

17. 2001. gada 17.janvāra spriedumā civillietā Nr. SKC-1 norādīts “Nelikumīgu valdījumu likums neaizsargā” (turpinājums Nr. 2) Tā kā tiesas secinājumi atbilst Civillikuma 1403., 1415. panta saturam un jēgai, Senāts noraida kā nepamatotu kasatora atsaukšanos uz nepareizu šo normu piemērošanu. Civillikuma 909. pantā, uz kuru sūdzībā atsaucies kasators, noteikts, ka prettiesīgs ir katrs valdījums, kas iegūts vardarbīgi vai slepenībā no tās personas, no kuras varētu sagaidīt iebildumus.Prettiesīgais valdījums izriet no tā, ka darījuma priekšmets – īres tiesību iegūšana – ir prettiesisks saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu. SKC- 1, 17.01.2001., Augstākās tiesas senāts