Administratīvā procesa tiesības Atsevišķu principu analīze

1. Administratīvā procesa tiesības Atsevišķu principu analīze 5.-7.Lekcijas Nikolajs Ozoliņš

2. Lai nonāktu pie lietas taisnīga un saprātīga risinājuma, ne tikai Satversmes tiesa, bet arī vispārējās jurisdikcijas tiesas izmanto gan vispārzināmas tulkošanas metodes, gan demokrātiskai valstij raksturīgus tiesību principus.[1] Pie tam maldīgs ir uzskats, ka Administratīvā procesa likuma 4. pantā nosauktie administratīvā procesa principi savu nozīmi ieguva tikai ar šī likuma spēkā stāšanās brīdi, respektīvi, ar 2004. gada 1. februāri. [1] I. Čepāne, S. Meiere “Patvaļīgā būvniecība, Satversme un vispārējie tiesību principi” // Jurista Vārds, 2003. 7. okt. Nikolajs Ozoliņš

3. Kā norāda E. Levits teleoloģiskas demokrātijas jēdziena izpratnes mērķis ir panākt, lai Latvija funkcionētu, ka demokrātiska, tiesiska valsts modernā, rietumnieciskā izpratnē. Tas nozīmē, ka Satversmes noteikums, ka Latvija ir demokrātiska republika, ietver sevī arī to, ka Latvijas valsts atzīst cilvēktiesības kā tādas un arī to prioritāti.[1] [1] Levits E. Tiesību normu interpretācija un Satversmes 1. pantā demokrātijas jēdziens. Cilvēktiesību Žurnāls, Nr.4,1997., 67. lpp. [ Nikolajs Ozoliņš

4. Valsts tās nevar cilvēkam nedz piešķirt nedz atņemt. Administratīvā procesa principu ievērošana ir nepieciešamība, jo tiesību likumsakarības nav tik viennozīmīgas kā fizikas likumsakarības. Daudzos gadījumos juridiski korekti ir vairāki risinājumi. Tādā gadījumā svarīga ir tiesību pielietotāja „demokrātiskā kvalifikācija” – viņam jāizšķiras par labu tam risinājuma, kas visvairāk stiprina demokrātisko un tiesisko iekārtu, kas vispirms nozīmē- izšķiršanos par labu indivīdam Fogels A. Par administratīvo procesu un cilvēktiesībām. Latvijas Vēstnesis. 1998. 19. marts [1] Levits E. Dažas tēzes par Latvijas tiesību sistēmas problēmām. Diena. 1998. 14. febr. Nikolajs Ozoliņš

5. Samērīguma princips Administratīvā procesa likuma[1] (turpmāk tekstā – APL) 13. pants sniedz samērīguma principa definīciju - labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu. [1] Administratīvā procesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis,2001.14. novembris, nr.164 Nikolajs Ozoliņš

6. Samērīguma princips ir viens no vecākajiem un arī svarīgākajiem Rietumu tiesību sistēmas pamatprincipiem. Tas darbojas publiskajās tiesībās un ir viens no galvenajiem publisko tiesību pamatprincipiem.[1] Tas ir arī viens no administratīvo tiesību pamatprincipiem. Tas sākotnēji radies Vācijā, bet šobrīd ir arī viens no Eiropas tiesību pamatprincipiem.[2] Tas nostiprināts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantā (bijušajā 3.b pantā) – Kopienas rīcība vienmēr ir samērīga ar minētā līguma mērķiem.[3] No tā izriet, ka Kopiena var rīkoties tiktālcik ir nepieciešams, lai sasniegtu kādu no dibināšanas līguma mērķiem. [1] Levits E. Samērīguma princips publiskajās tiesībās – jus commune europaeum un Satversmē ietvertais konstitucionāla ranga princips. Likums un Tiesības.2000,nr.9. [2] Briede J. Par samērīgumu administratīvajā procesā. Latvijas Vēstnesis. 2000. 20. aprīlis. [3] Treaty establishing the European Community. http://europa.eu.int/abc/obj/treaties/en/entoc05.htm (accessed 2005. 26. april) Nikolajs Ozoliņš

7. Par samērīguma principa mērķi var uzskatīt valsts varas ierobežošanu indivīda tiesību un leģitīmo interešu vārdā. Samērīguma princips ir jāievēro, lai indivīda tiesību ierobežojums nepārsniegtu sabiedrības ieguvumu. Negatīvajam efektam jābūt mazākam par pozitīvo ieguvumu. Nikolajs Ozoliņš

8. APL 13. pantā esošajā samērīguma principa definīcijā ir atsauce uz APL 66. pantu. Tajā nosaukti lietderības apsvērumu elementi. Samērīguma princips visbiežāk jāpielieto, izdarot lietderības apsvērumus, tomēr ne tikai. Tā darbības lauks ir plašāks. Tas lietojams visās tiesiskajās attiecībās starp pārvaldi (un arī administratīvo tiesu) un privātpersonu. Tas nozīmē – gan izdodot administratīvos aktus, gan veicot faktisko rīcību, gan procesuālas darbības.[1] [1] Levits E. Samērīguma princips publiskajās tiesībās – jus commune europaeum un Satversmē ietvertais konstitucionāla ranga princips. Likums un Tiesības.2000,nr.9. Nikolajs Ozoliņš

9. Pārbaudot, vai publiskās varas darbība atbilst samērīguma principam, jānoskaidro, vai ir ievērots katrs no tā apakšprincipiem: piemērotības princips – piemērojot likumu, administratīvās varas orgāni var izmantot tikai tādus līdzekļus, kuri ir piemēroti konkrētā normatīvā tiesību akta mērķa sasniegšanai. Pie tam izvēlētā līdzekļa piemērotību jāizvērtē, ņemot par pamatu objektīvus kritērijus, nevis līdzekļa piemērotāja subjektīvu spriedumu. Ir jāpārliecinās, vai ar attiecīgu darbību iespējams sasniegt nosprausto mērķi. Nikolajs Ozoliņš

10. VAJADZĪBAS PRINCIPS – to var saukt arī par “saudzīgāko līdzekļu” principu. Saskaņā ar to no vairākiem piemērotiem līdzekļiem, kas ļautu sasniegt normatīvā tiesību akta mērķi, jāizvēlas tas, kurš rada mazāko kaitējumu indivīdam. Šāda izvēle ir iespējama tikai tad, ja pastāv vairāki piemēroti līdzekļi, lai sasniegtu vajadzīgo mērķi. Ja izvēles nav, lieks ir arī jautājums par indivīdam saudzīgākā līdzekļa piemērošanu. Nikolajs Ozoliņš

11. SAMĒRĪGUMA PRINCIPS – šo sastāvdaļu dēvē par samērīguma (saprātīguma) principu tā šaurākajā nozīmē. Lai novērstu iespējamās neskaidrības, to ir piedāvāts nosaukt par atbilstības principu.[1] Arī APL 66. panta 1. daļas 4. punktā lietots termins “atbilstība” [1] Levits E. Samērīguma princips publiskajās tiesībās – jus commune europaeum un Satversmē ietvertais konstitucionāla ranga princips. Likums un Tiesības.2000,nr.9. Nikolajs Ozoliņš

12. TIESISKĀS PAĻĀVĪBAS PRINCIPS Šis princips definēts APL 10. pantā – privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. Princips izriet arī no Satversmes 1. panta kā viens no principiem, kas ietverti demokrātiskas republikas jēdzienā, kā to noteikusi Satversmes tiesa.[1] [1]„Windau” lieta. Satversmes tiesas spriedums. Latvijas Vēstnesis,2000.29.marts,nr.113/114 Nikolajs Ozoliņš

13. Tiesiskās paļāvības aizsardzības jeb uzticības aizsardzības princips paredz – persona, kura vēršas valsts iestādē vai kuras intereses skar administratīvais akts, var paļauties, ka amatpersonu rīcība būs konsekventa, ka administratīvais akts izdots pareizi un tiesiski izdotais administratīvais akts netiks atcelts.[1] Tā, piemēram, ja personai piešķirts apbūves gabals un apstiprināts būvprojekts, viņa var būt droša, ka attiecīgā būvatļauja un apstiprinājums anulēts netiks, ja vien persona pati nav pieļāvusi vai izdarījusi nopietnus tiesību pārkāpumus. [1] Briede J. Administratīvais process un cilvēktiesības. http://www.law.lv/admproc/jautrite_briede_administrativais.htm (aplūkots 2005. gada 5. aprīlī) Nikolajs Ozoliņš

14. Tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips Lai attiecības starp valsti un indivīdu veidotos tā, kā tas nepieciešams tiesiskā un demokrātiskā valstī, administratīvajā procesā jāievēro vairāki principi. Dažādās valstīs tie atšķirīgi atspoguļojas tiesību sistēmā- dažās tie darbojas kā nerakstīti tiesību avoti, citās tie tieši iekļauti tiesību normās.[1] [1] Briede J., Administratīvā procesa pamatprincipi., Diena 1998. 19. marts Nikolajs Ozoliņš

15. Sākumā šī principa nosaukums tika piedāvāts, kā „korekta tiesību normu interpretācija”. Šī principa atzīšanas rezultātā, tas kopā ar attiecīgās normas tekstu- tātad administratīvā procesa likumu- veido kompleksu, uz kuras pamatojoties iestādes rīcība pret indivīdu kļūst paredzama, tiesību normas tiek realizētas efektīvi un tie nodrošināta cilvēktiesību ievērošana.[1][1] Informatīvais ziņojums Ministru kabinetam par Administratīvā procesa likumu. Latvijas Vēstnesis 1997. 22. jūlijs Nikolajs Ozoliņš

16. Latvijā tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips tiešā veidā ir nosaukts Administratīvā procesa likuma 4. panta 1. daļas 4.punktā. Šis princips nosaka, ka iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, izmanto tiesību normu interpretācijas pamatmetodes (gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko metodi), lai sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu. Nikolajs Ozoliņš

17. TIESU PRAKSE ....tiesas interpretējot tiesību normas parasti cenšas noskaidrot mērķi, ko likumdevējs ar attiecīgās normas pieņemšanu ir vēlējies panākt. Būtībā šī darbība ir vēsturiskās un teleoloģiskas interpretācijas metožu apvienojums. ...Papildus tam, tiesa ir noskaidrojusi Satversmes tiesas dotu tiesību normas skaidrojumu, pielāgojot to konkrētajai situācijai, atbilstoši mērķim uz kura pamatojoties šī norma ir radīta. ....Šāda tiesas rīcība ir saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 17. panta 5. daļai, kurā teikts, ja Satversmes tiesa attiecīgo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā, iestāde un tiesa piemēro šo interpretāciju Nikolajs Ozoliņš

18. Patvaļas aizlieguma princips Administratīvā procesa likuma 9. pants sniedz patvaļas aizlieguma principa legālo definīciju- administratīvo aktu un tiesas nolēmumu var pamatot ar faktiem, kuri ir nepieciešami lēmuma pieņemšanai, un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Nikolajs Ozoliņš

19. Šī principa mērķis ir aizsargāt privātpersonu no valsts patvaļīgas rīcības, liekot tai savu darbību pamatot objektīviem un racionāliem apsvērumiem, tādejādi paverot iespēju privātpersonai kontrolēt valsts rīcību. Nikolajs Ozoliņš

20. Vislabāk patvaļas aizlieguma principu raksturo dabiskais taisnīgums. Katra cilvēka apziņa prasa, lai rīcība, kas vērsta pret viņu būtu pamatota ar apstākļiem, kuri to pieprasa. Pretējā gadījumā indivīdam būtu apgrūtināta iespēja aizstāvēt savas tiesības iepretim valstij, jo tā varētu izvirzīt neskaitāmus argumentus, kaut arī tiem konkrētajā gadījumā nebūtu nekādas nozīmes. Būtība šis princips ir visa administratīvā procesa pamatā, jo kā norāda I.Bišers administratīvā procesa galvenais uzdevums demokrātiskā sabiedrībā ir regulēt attiecības starp valsti un indivīdu valsts pārvaldes jomā, aizsargājot indivīdu no varas patvaļas.[1] [1]Ilmārs Bišers Administratīvā procesa izstrādes aktuālās problēmas http://www.law.lv/admproc/ilmars_bisers_administrativa_pro.htm (aplūkots 2005. gada 5. aprīlī) Nikolajs Ozoliņš

21. Problēmas ar šī principa ievērošanu tika paredzētas jau Administratīvā procesa izstrādes laikā. Konkrētāk tika izteiktas bažas vai tiesību normu piemērotāji spēs izvēlēties pareizās juridiskās sekas gadījumos, kad tiesību norma pieļauj izvēli starp dažādām juridiskām sekām, un it sevišķi juridiski pareizi, rakstiski pamatot savus lēmumus.[1] [1] Informatīvais ziņojums Ministru kabinetam par Administratīvā procesa likumu. Latvijas Vēstnesis 1997. 22. jūlijs Nikolajs Ozoliņš

22. Pētot tiesu praksi, jāatzīst, ka tiesas samērā pārliecinoši pamato savus spriedumus. Attiecībā uz iestādēm situācija ir mazliet savādāka. Iestādes reizēm tiecas attiecīgo tiesību normu paplašināt vai arī nesamērīgi sašaurināt un tādejādi pamatot savu rīcību. Nikolajs Ozoliņš

23. Tiesa atzīst, ka jēdziens "būvniecības noteikumu pārkāpšana" ir pārāk plašs, un iestādei šis jēdziens administratīvā akta pamatojumā bija jāpiepilda ar konkrētu saturu un jāizskaidro, kā tieši izpaužas būvniecības noteikumu pārkāpšana, kā arī jānorāda konkrēti kādi Vispārīgo būvnoteikumu punkti ir pārkāpti. Būtība tiesa konstatē, ka ir pārkāpts administratīvā akta pamatojuma un patvaļas aizlieguma princips. Iestāde administratīvajā aktā nenorādot, kādas tieši tiesību normas ir pārkāptas, faktiski ierobežo privātpersonas tiesības aizstāvēt savas intereses un izvērtēt vai tās rīcība ir bijusi tiesiska. Šāds tiesas secinājums atbilst arī teorijā izteiktajam viedoklim.[1] Proti, likuma teksta vai abstraktu formulējumu atkārtošana, nepaskaidrojot, kā tie attiecas uz konkrēto gadījumu, ir pamatojuma principa pārkāpums. [1] Briede J. Administratīvā akta forma un sastāvdaļas. Jurista Vārds. 2004. 17. februāris. Nikolajs Ozoliņš

24. Objektīvās patiesības noskaidrošana Objektīvās izmeklēšanas principa viens no uzdevumiem ir noskaidrot objektīvo patiesību lietā. Ar objektīvo patiesību saprot tādu patiesu zināšanu saturu, kas ir neatkarīgs no subjekta, tā gribas un vēlmēm. Arvīds Dravnieks norāda, ka objektīvā patiesība nemaz nav pieejama. Šādas nepieejamas patiesības noskaidrot vēlme ir galvenais neefektivitātes iemesls līdzšinējā kriminālprocesā.[1][1] Administratīvā procesa likums. Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās likums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004., 7. lpp. Nikolajs Ozoliņš

25. Administratīvā procesa materiālie principi ietekmē administratīvā akta vai faktiskās rīcības saturu. Savukārt procesuālie principi nodrošina procesuālo taisnīgumu. Ar procesuālo taisnīgumu ir jāsaprot, ka iestādei un tiesai, pieņemot lēmumus, jāievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Objektīvās izmeklēšanas princips tiek pieskaitīts pie procesuālajiem principiem. Nikolajs Ozoliņš

26. Administratīvā procesa materiālie principi ietekmē administratīvā akta vai faktiskās rīcības saturu. Savukārt procesuālie principi nodrošina procesuālo taisnīgumu. Ar procesuālo taisnīgumu ir jāsaprot, ka iestādei un tiesai, pieņemot lēmumus, jāievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Objektīvās izmeklēšanas princips tiek pieskaitīts pie procesuālajiem principiem. Nikolajs Ozoliņš

27. Tieši objektīvā patiesība ir viens no lietas izskatīšanas pamatprincipiem, un to tiesai savā darbībā ir jāsasniedz. Diemžēl A.Dravnieks nenorāda to, kas tad administratīvajām tiesām gala rezultātā ir jāsasniedz, ja ne objektīvā patiesība. Vēl jo vairāk, šādu pienākumu tiesām uzliek likuma “Par tiesu varu”[1] 17. panta pirmā daļa, kas nosaka, ka tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību.[1] Likums “Par tiesu varu”: LR likums. Latvijas Republikas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs, 1993. 14.janvāris, Nr.1. Nikolajs Ozoliņš

28. Savukārt APL 107. panta ceturtā daļa nosaka, ka prasījuma robežās tiesai jānoskaidro patiesie lietas apstākļi (autora pasvītrojums), kā rezultātā, autorprāt, jāsasniedz objektīvā patiesība. Tas arī nodrošinātu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu. Arī no Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004. gada lietas nr. SKA-179[1] izriet, ka administratīvajai tiesai ir pienākums pārbaudīt faktu atbilstību objektīvai patiesībai. [1] LR Augstākās Tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004.g. 26.oktobra spriedums lietā Nr. SKA-179. Nikolajs Ozoliņš