Download
1 / 72
E N D
"Dzīve pēc augsmes" ir pārskats, ko pasūtījis Laimes, ekonomikas un sabiedrības pētījumu institūts (theInstituteforStudiesinHappiness, Economy, andSociety - ISHES), kas atrodas Tokija, Japāna. Neilgtspējīgās ekonomiskās tendences rada pārliecinošu pamatu uzskatam, ka nepieciešams pāriet no tradicionālās rūpniecības nepārtrauktas izaugsmes plānošanas uz jaunu sociālā progresa redzējumu, kas pamatots ar personisko un sociālo laimi un labklājību. "Dzīve pēc augsmes"
"Dzīve pēc augsmes" Vai cilvēce kopumā var būt laimīga un apmierināta neiznīcinot pasaules dabas sistēmas, no kurām mēs esam atkarīgi ? Šis jautājums sāka pārņemt pētnieku prātus 20. gadsimta beigās, bet tagad, 21. gadsimtā, tas ir kļuvis par mūslaiku aktuālāko jautājumu. Zinātnieki arvien atsaucas un atsauksies uz šo laika posmu - "Antropocenu", ar ko tiek raksturots Zemes vēstures posms, kopš pastāv cilvēki uz planētas un ietekmē klimatisko, bioloģisko un pat ģeoloģisko sistēmu. Mūsu skaits ir pieaudzis no viena miljarda 1800. gadā līdz septiņiem miljardiem gadā 2012. gadā, un paredzams, ka pārsniegs deviņus miljardus 2050. gadā. Lauksaimniecība, enerģijas ieguves augi, pilsētas, automašīnas, lidmašīnas, dambji, zvejas flotes, daudzas citas tehnoloģijas ir mainījušies planētas izskatu. Mūsu ietekmes efekts uz pasaules ekosistēmu pēc apjoma ir līdzvērtīgs ledus laikmetam vai milzīga asteroīda nokrišanai, un ir paredzams, ka tas būs atstājis mūsu pēdas nogulās vēl pēc miljardiem gadu.
GLOBĀLĀS EKONOMIKAS IESPĒJAS “Globālā ekonomika" nav monolīta. Resursu izmantošana, radot vērtību, un nodrošinot cilvēka vajadzības un vēlmes ir ļoti atšķirīgas dažādās pasaules vietās. Japānas ekonomika ļoti atšķiras no Ķīnas, ASV, Brazīlijas vai Butānas ekonomikas. Visas pasaules lielākās ekonomikas sistēmas ir kopīgas, ar absolūtu atkarība no izaugsmes. Katras valsts ekonomiskā veiksme pasaulē būtībā tiek mērīta cik ātri katra valsts patērē resursus, nodrošina preču ražošanu un pakalpojumu, un rezultātā paplašina naudas plūsmu. Straujš pieaugums ir labāks nekā lēna izaugsme, ne-augsme ir slikta, bet "negatīvs pieaugums" (lejupslīde, recesija) jau tiek uzskatīts par katastrofālu, ja tas turpinās ilgāk nekā dažus mēnešus. Ja pieaugums valsts ekonomiskā ziņā vienmēr ir mērķis un, ja lielāka izaugsme ir labāka nekā mazāka, ko tas dod nākotnei ?
NELIELAS PLANĒTAS IEROBEŽOTĀS IESPĒJAS Zeme mums reiz šķita neizmērojami liela, bet tagad ar reaktīvo lidmašīnu no vienas puses uz otru var aizlidot dienas laikā. Pētnieki spriež, cik desmitgades (ne gadsimtus !) vēl būs pieejami naftas produkti. Metālu, zivju, pat svaiga ūdens piegāžu līmenis kļūst zemāks. Vēl vairāk satrauc tas, ka mājsaimniecību un ražošanas atkritumu daudzums turpina palielināties, veidojot, satraucošus veidojumus - milzīga plastmasas atkritumu koncentrēšanās Klusā okeāna vidusdaļā. Atkritumu uzkrāšanās un rotācija pasaules okeānos
UZSKATS, KA AUGSME VAR TURPINĀTIES BEZGALĪGI, IR NE TIKAI SMIEKLĪGS, BET ARĪ IR MALDĪGS Ekonomika laika gaitā kļūst efektīvāka, bet inovācijas sniedz aizstājējus dažiem resursiem, kad tie beidzas vai kļūst pārāk reti un dārgi. Kādā brīdī, vairāk nav ar ko aizstāt, ne arī iespējams panākt vēl augstāku efektivitāti, kā arī palicis pārāk maz resursu, lai apmierinātu vajadzības. Ja izaugsme vēl nav pārtraukta pirms tam un, ja ekonomika nav pietuvinājusies sistēmām, kas neprasa nepārtrauktu ražošanas paplašināšanu patēriņa nodrošināšanā, tad sabrukums ir neizbēgams. Lai panāktu ilgtspējīgu, katastrofu drošu attīstību nākotnē, ir nepietiekami runāt par nepieciešamām izmaiņām globālajā ekonomikā, - mums pašiem ir jāmaina daudzas dažādas ekonomikas, visā pasaulē.
"LAIME" VARĒTU KONKURĒT AR "IZAUGSMI” Dažās valstīs, piemēram, Butānā, konsekventi runā par " Nacionālo Laimi “ un pat mēģināt izmērīt laimi izsmalcinātā veidā, bet pētnieki no Austrijas nesen ir mērījuši "subjektīvo labklājību", "dzīves kvalitāti" un "veiksmi" savas valsts iedzīvotājiem. Savukārt termini "patiess progress", "ilgtspējīga sabiedrība", un pat "ne-augsme" parādās arvien biežāk nopietnās diskusijās par politiku. Arvien vairāk ietekmīgāko politiskā, biznesa, un institucionālo līderu tagad atzinuši, ka ekonomiskā augsme, kā mēs šobrīd to definējam un novērtējam, nav vienīgais rādītājs saistībā ar cilvēku labklājību. Lielbritānijas premjerministra Dāvida Kamerona, Francijas eksprezidenta NikolāSarkozī un Ķīnas Komunistiskās partijas vadības izteikumi par šo tēmu ir parādījušies pasaules plašsaziņas virsrakstos.
2012. gadā, ANO Globālās ilgtspējas augsta līmeņa grupa, ko vadīja Dienvidāfrikas Republikas prezidents Zuma un Somijas prezidente Halonena – izteica nepieciešamību "starptautiskajai sabiedrībai izvērtēt iekšzemes kopprodukta nozīmi un izstrādāt jaunu ilgtspējīgas attīstības indeksu vai atbilstošu rādītāju kopumu".
Kāpēc starp valdībām un sabiedriskās domas līderiem palielinās interese par izaugsmi un laimi ? Tam ir trīs galvenie iemesli: viens ir politiska rakstura, otrs ir vairāk zinātnisks un empīrisks pēc būtības, bet trešais ir ētisks.
Palielināt darba vietas JAUNS: NEATLAIST NO DARBA VECĀKUS DARBINIEKUS Atjaunot sabiedrības finanses JAUNS: STARPPOSMA EKONOMISKAIS PĀRSKATS Atjaunot sabiedrības uzticību JAUNS: STARPPOSMA EKONOMISKAIS PĀRSKATS Atrast jaunas attīstības iespējas JAUNS: PĒTNIECĪBA UN ATTĪSTĪBA
Kas ir "augsme" ? Parastos un pat sarežģītākos gadījumos cilvēki arvien biežāk saprot, ka Zeme nevar uzturēt bezgalīgu augsmi. Alternatīvu meklējumi augsmei parasti ātri ir noved pie koncepcijām par cilvēku laimi un labklājību. "Augsme” mūsdienu politiskā un ekonomiskā kontekstā un, jo īpaši politisko runu ikdienas valodā un avīžu rakstos, ir izsakāma vismaz četros dažādos jēdzienos: 1. cilvēces fiziskās klātbūtnes paplašināšanās uz Zemes (pilsētu, zemnieku saimniecību un rūpniecisko teritoriju paplašināšanās); 2. ražošanas, kā arī patēriņa preču un pakalpojumi pieaugums (rūpnīcu produkcija un biroju pakalpojumi); 3. monetārās aktivitāte palielināšanās ekonomikā (valūtas plūsma starp pircējiem un pārdevējiem); 4. vispārējs tehniskais progress un rūpniecības attīstība (pieaugošā tehnoloģiju uzlabošanās un izmantošanas paplašināšanās).
EKONOMISKĀS AUGSMES TAGADNES MODELIS Sociālajā jomā pasaule šobrīd piedzīvo to, ka strauji aug iedzīvotāju skaits un atbilstoši palielinās to cilvēku skaits, kuri ir gatavi sacelties pret politisko un ekonomisko sistēmu, kas tiem nav sniegusi gaidītās iespējas. Arābu pasaules pašreizējās transformācijas izraisīja eksistenciālās problēmas - pārtikas cenu kāpums, ūdens trūkums, darbavietu nepietiekamība jauniem izglītotiem cilvēkiem, bet visiem negatīviem blakusefektiem bija ļoti strauja attīstīšanās. Pašlaik arābu pasaules transformācijas rezultātu ir neiespējami prognozēt, bet pasaule noteikti nekad nebūs tāda pati, kā tagad. - Kam vajadzētu turpināt pieaugt ? - Kā izaugsme jāpārtrauc ? - Kam vajadzētu sarukt ? - Vai izaugsme turpināsies ? - Vai mēs jau esam sasnieguši "izaugsmes robežas" (gan ekoloģiskās , gan sociālās) ? - Kā varētu pārkārtot ekonomisko augsmi, lai visi būtu laimīgi, dzīvotu labklājībā, un visiem būtu atbilstošas iespējas, bet nesagraujot planētu.
„AUGSME, KĀ PARASTI” Modernā pasaule ir apsēsta ar augošu mērīšanas māniju vai "monetāro" ekonomisko izaugsmi. Tika izgudrots un ieviests jēdziens par iekšzemes kopproduktu – IKP (GrossDomesticProduct - GDP). Šis ir skaitlis, par kuru tiek visbiežāk ziņots saistībā ar panākumiem vai panīkumu pasaules valstīs. Tas atspoguļo arī darba efektivitāti un monetarizētās ekonomikas aktivitāti. Tomēr šim mērāmajam lielumam ir daudz trūkumu. Arī aplamība, ka katastrofas, nelaimes gadījumi un kari palielina IKP, jo nācija mobilizē savu ekonomiku, lai atgūtos pēc stihijas, veiktu atjaunošanas darbus vai dotos uzbrukumā citai valstij. Turklāt daudzas izmaksas, sākot ar vides degradāciju un līdz pat dziļai sociālajai nevienlīdzībai, biežāk izraisa IKP pieaugumu. „Augsme, kā parasti” atstāj malā kvalitatīvu, laba-vai-slikta veida izaugsmi, un ignorē sistēmiskos izaugsmes ierobežojumus. „Augsme, kā parasti” ir tik labi standartizēta ar "IKP" indikatoru, ka šie divi termini ir gandrīz sinonīmi. Gada IKP panākumi liecina par „Augsmes, kā parasti” uzvaras gājiena turpināšanos.
LAIMES EKONOMIKA Vārds, kas šobrīd visbiežāk parādās vārda „augsme” vietā ir "laime", lai apzīmētu pasaules ekonomiskā sistēmas virzības mērķi. Ja vadošās valstis, kā Ķīna vai Apvienotā Karaliste runā par nākotnes attīstības jautājumiem, un sāk procesu, lai atrastu alternatīvas mērījumu iespējas vispārējiem panākumiem, “laime" ir vārds, kas liek sarosīties. Attīstības pieauguma vērtējums ar "laimi" kā galveno indikatoru pārskatos par valsts mērķiem ir izsekojams nelielajā Himalaju valstī Butānā, kas atrodas starp Ķīnu un Indiju. Butānas karalis jau sen ir publiski veicinājis jaunas koncepcijas "Nacionālā laime" un tās mērīšanas procesa ieviešanu, tā cenšoties aizvietot plaši pazīstamo indikatoru "IKP". Saīsinājumā un salīdzinot ar IKP, varētu lietot indikatoru “Iekšzemes Kopējā Laime” – IKL. Britu ziņu žurnāls TheEconomist nesen (12. 05. 2011.) rakstīja: "Akadēmiskā interese par IKL un tās mērīšanu bija spiesta pievērsties ezoteriskajam (noslēpumainajam) Butānas piemēram. Jau tagad Lielbritānijas konservatīvo vadītā valdība veido valsts laimes indeksu. Savukārt, NikolāSarkozī, Francijas prezidents, vēlējās aizstāt tradicionālos IKP mērījumus ar subjektīvā laimes līmeņa un vides ilgtspējas noteikšanu”.
BRICS Deklarācija Daudzas valstis tagad runā par laimi un labklājību, kā alternatīvo mērķi, salīdzinot ar „Augsmi, kā parasti”. 2011. gada "BRICS" ekonomikas konferencē Brazīlijas, Krievijas, Indijas, Ķīnas un Dienvidāfrikas valdības izplatīja kopīgu paziņojumu - "Sanya Deklarāciju", kas nosaka: “BRICS valstis turpinās izmantot spēcīgu un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, ko uzskata par vienīgo ceļu, lai mazinātu nabadzību”. Nabadzības mazināšanu nav lielākās bažas par ekonomikas izaugsmes politiku pasaules bagātākās un visvairāk rūpnieciski attīstītās valstīs. Bet vai tautas, kas jau dzīvo labklājības valstīs var vai grib veidot un uzturēt "laimes ekonomiku", aizvietojot nepārtraukto ekonomikas augsmi ? Tas ir jautājums, kas šobrīd tiek nopietni pētīts arvien pieaugošā ekonomistu un politikas veidotāju saimē visā pasaulē. Pētījumi par cilvēku laimi liecina, ka pieaugot naudas ienākumiem, apmierinātībai ar dzīvi ir tendence pieaugt visās kultūrās. Pēc tam, kad tiek sasniegts noteikts ienākumu līmenis (starp 15 000 un 75 000 USD uz vienu personu, atkarībā no tā, kurā valstī persona dzīvo), laime pārstāj augt. Nepieciešamo izaugsmi un stabilu līmeni par laimi tauta sasniegs, ja ienākumu līmenis palielināsies vismaz līdz 15 000 USD vienai personai. IKP/iedz. pieaugot vēl vairāk tiek pirktas vēl daudzas lietas, bet papildu laimes, iespējams nav starp tām.
EKONOMISKĀS AUGSMES PIRMSĀKUMI Iedzīvotāju skaita pieaugums ir vecākais faktors, kas ietekmē ekonomisko izaugsmi, bet tas ir būtisks faktors, jo veiksmīga bioloģiskā pielāgošanās cilvēku sugai ļāva vairoties un izklīst pa visu Zemi, ieņemot daudzas un dažādās ekoloģiskās nišas. Ļoti drīz cilvēki sāka izgatavot darbarīkus un attīstīt to izmantošanas tehnoloģijas (ieroči, metodes mājokļu būvniecībai), kā arī attīstīja kultūru (valoda, dzīvnieku un augu audzēšana), kas sistēmiski uzlaboja samērā bezpalīdzīgo cilvēka mazuļu izdzīvošanas rādītājus, bet palielināja mūža ilgumu un izplatīšanās spējas. Cilvēki pārvietojās uz katru apdzīvojamu planētas nostūri, bet meži un purvi pārvērtās par lauksaimniecības zemēm. Apdzīvotas vietas, bet vēlāk, pilsētas sāka aug kā sēnes. Beidzot nelielu cilvēku grupas parādījās pat sasalušajos polu apgabalos un kosmosa stacijās, kas riņķo ap planētu. Cilvēku skaits palielinājās pastāvīgi, līdz ar patērēto dabas resursu pieaugumu, jo bija jānodrošina patēriņš, ražošanas rīki un mašīnas, kas gatavo vajadzīgas lietas, kā arī jāveicina prieku baudīšana. Bija nepieciešami izgudrojumi un inovācijas, bet rezultātā sākās konflikti ar vidi un tās destrukcija. Dažādos laikos ir bijuši svarīgi panākumi, mehānismu un tehnoloģiju attīstība, kas veicināja arvien pieaugošu un arvien produktīvāku resursu izmantošanu, lai uzlabotu cilvēku materiālās dzīves līmeni (Romiešu ceļi un akvedukti; Ķīnas un Mongolijas sistēmu attīstība birokrātiskās pārvaldes organizēšanā un tirdzniecības vadībā; banku rašanās Renesanses laiku Itālijā; nepārtraukta zinātnes attīstība un tehnoloģiju izplatība). Iedzīvotāju skaita pieaugums ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē ekonomisko izaugsmi, bet tas ir acīmredzami būtisks faktors. Tas, ļoti iespējams, ir vecākais faktors, jo veiksmīga bioloģiskā pielāgošanās cilvēku sugai ļāva vairoties un izklīst pa visu Zemi, ieņemot daudz un dažādās ekoloģiskās nišas. Ļoti drīz cilvēki sāka arī izgatavot darba rīkus un to izmantošanas tehnoloģijas (ieroči, metodes mājokļu būvniecībai), kā arī attīstīja kultūru (valoda, dzīvnieku un augu audzēšana), kas sistēmiski uzlaboja samērā bezpalīdzīgo cilvēka mazuļu izdzīvošanas rādītājus, bet palielināja mūža ilgumu un izplatīšanās spējas. Cilvēki pārvietojās uz katru apdzīvojamu planētas nostūri un pat uz dažām ne tik piemērotām, bet neapdzīvotām vietām. Meži un purvi pārvērtās par lauksaimniecības zemēm. Apdzīvotas vietas, bet vēlāk, pilsētas sāka aug kā sēnes. Beidzot nelielu cilvēku grupu bāzes parādījās pat sasalušajos polos un kosmosa stacijās, kas riņķo ap planētu. Cilvēku skaits palielinājās pastāvīgi, līdz ar patērēto dabas resursu pieaugumu, jo bija jānodrošina patēriņš, ražošanas rīki un mašīnas, kas gatavo vajadzīgas lietas, kā arī jānodrošina prieku tie baudīšana. Bija nepieciešami izgudrojumi un inovācijas, bet rezultātā sākās konflikti ar vidi un tās destrukcija. Dažādos laikos ir bijuši svarīgi panākumi, mehānismu un tehnoloģiju attīstība, kas veicināja arvien pieaugošu un arvien produktīvāku resursu izmantošanu, lai uzlabotu cilvēku materiālās dzīves līmeni (Romiešu ceļi un akvedukti; Ķīnas un Mongolijas sistēmu attīstība birokrātiskās pārvaldes organizēšanā un tirdzniecības vadībā; banku rašanos Renesanses laiku Itālijā; nepārtraukta zinātnes attīstība un tehnoloģiju izplatība). Mēs esam liecinieki tam, ka strauji izplatās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, sablīvēšanās notiek tirdzniecības tīklu sablīvēšanās, ir sācies fenomenāls naudas vairošanas pieaugums un naudas plūsma ap mūsu planētu kļūst arvien intensīvāka.
1849. - 1972. - AUGSMES EKSPLOZĪVAIS UN ASIŅAINAIS GADSIMTS Modernā "augsmes izaugsme" ir saistīta ar izšķirošiem pagrieziena punktiem - eiropiešu jūras braucēju atklājumi un kolonizācija; Eiropas feodālisma izbeigšanās un komerctirdzniecības valdību izveidošanās; paātrināta jauno tehnoloģiju izplatība. Bet kādā brīdī, augsmei bija "uzrāviens” pēdējo pāris gadsimtu laikā. Vispirms, ap 1800-to gadu vidu visas attīstības līknes ir samērā lēzenas. Bet ap 1950-iem gadiem ir samērā stāvs pacēlums, kas tālāk kļūs gandrīz vertikāls. Zinātnieki, kas pēta šīs tendences ir devuši tam nosaukumu "Lielais Paātrinājums". Lai izprastu "Lielā Paātrinājuma" parādību, ir lietderīgi sasaistīt šos globālu sistēmu "uzrāviena punktus" ar reāliem notikumiem vēsturē. Kā paātrinātas ekonomiskās augsmes pirmo pagrieziena punktu un simbolisku "starta šāvienu", uzskata Kalifornijas „zelta drudzi” no 1849. gada.
NAUDAS RAKŠANA - KALIFORNIJAS ZELTA DRUDZIS Kalifornijas zelta drudzimir simboliski svarīga vēsturiska nozīme augsmes procesā, jo tas notika eiropiešu Amerikas ekspansijas beigas, ko daudzi vēsturnieki atzīst par brīdi, kad tika " slēgtas robežas", galvenokārt attiecībā uz ASV, bet arī par Eiropas kolonizācijas kustības beigām kopumā. Pēc tam bija palikusi vairs visai maza planētas daļa (ar samērā mērenu un patīkamu klimatu) uz kurieni cilvēki, neatkarīgi no to izcelsmes, varētu migrēt. Gandrīz visus labākos biotopus jau labi aizņēmuši citi cilvēki. Kalifornijas zelta drudzim bija svarīga loma arī tādējādi, jo tas iezīmēja pēdējo vēsturisko brīdi, kad cilvēki varēja doties uz vietu, kur viņi varēja rakt zeltu jeb burtiski "izrakt naudu".Zelts jau sensenis bija vēlamā valūta daudzās ekonomikas sistēmās. Citus resursus, sākot no naftas līdz kokiem un zivīm, bija jāpērk vai jāpārdod -jāpārveido naudas formā, lai šie resursi dotu iespēja gūt ekonomisku labumu. Plaša mēroga bartera darījumi bija pārāk sarežģīti, lai pārveidotu "mantu" par "naudu", tāpēc bija nepieciešams starpnieks – monetāra ekonomiskā sistēma. Šādu transformācijas soli varēja izmantot arī "pārdodot" zeltu, bet praktiski tas bija nevajadzīgs, jo zelts bija arī nauda. Līdzīgu ainu var vērot arī šodien, vairākos veidos: • Indija, cilvēki joprojām bieži izvairās no bankām un "valkāt savu naudu uz sava ķermeņa" - zelta aproces, kaklarotas, un citas rotaslietas. Centieni pārliecināt cilvēkus pārdot savu zeltu, un pārvērst to par monetāru bankas kontu sastop spītīgu pretestību, it īpaši, starp nabadzīgajiem, • dažās valstīs valdības joprojām aktīvi meklē iespējas aicināt cilvēkus "likt zeltu bankā”, pārvērst par naudu, lai uzlabotu nācijas bilanci.
IZAUGSMES "SLEPENĀ SASTĀVDAĻA": ENERĢIJA Process, apvienojot izejvielas ar darbaspēku un tehnoloģijām, lai „ražotu” naudu tika ievērojami paātrināts saistībā ar enerģētikas un tehnoloģiju revolūciju, kas sākās 18. gs. Pievienojot bagātīgajiem enerģijas avotiem - naftai, deggāzei un oglēm recepti, kā tās izmantot elektroenerģijas ražošanā, pasaules ekonomikai tika nodots spēcīgs jauninājums, lai radītu papildus vērtību, ko varēja monetarizēt. Ap 19. gs. sākumu , automobiļi un citi rūpniecības produkti nonāca no strauji augošām ražošanas līnijām, kuru darbību nodrošināja un virzīja ļoti spēcīgas jaunās enerģijas formas. Rūpnieciskās ražošanas process kļuva arvien efektīvāks pārvēršot rūdas par metāliem un pēc tam no metāliem ražojot preces daudzās formās un visāda veida mašīnas, lai varētu veikt darbu arvien lielākā apjomā. Pasaules naudas reģistrācijas mašīnas pēkšņi sāka darboties bīstami ātri. Lai iegūtu šo naudu, arvien vairāk un vairāk cilvēku augošajos rūpniecības centros devās uz darbu, lai pārdotu savu laiku, bet varētu iegādāties produktus, ko viņi paši vai citu rūpnīcu strādnieki saražoja. Henrijs Fords tā strukturēja savu uzņēmumu, lai viņa auto rūpnīcu darbiniekiem būtu pietiekami daudz naudas un tie varētu atļauties nopirkt auto, kamēr viņi turpināja darbu (paspētu atmaksāt neizbēgamos aizdevumus). Tomēr šajā procesā bija daudz konfliktu – briesmīgi trūkuma gadījumi rūpnieciskajās pārtikas apgādes sistēmās (to 1906. gadā ir dokumentējis amerikāņu rakstnieks UptonsSinklairs savā romānā „Džungļi”). Bet strādnieku cīņas, noveda pie arodbiedrību rašanās. Cīņa par varu, precēm, resursiem izraisīja asus politiskus strīdus un tas, zināmā mērā, bija priekšvēstnesis Pirmajam Pasaules karam, kas pieprasīja šausminošas izmaksas gan par cilvēkiem, gan par vidi. Process, apvienojot izejvielas ar darbaspēku un tehnoloģijām, lai „ražotu” naudu tika ievērojami paātrināts saistībā ar enerģētikas un tehnoloģiju revolūciju, kas sākās vēlīnajos 18. gs. Pievienojot bagātīgajiem enerģijas avotiem - naftai, deggāzei un oglēm recepti, kā izmantot ogles elektroenerģijas ražošanā, pasaules ekonomikai tika nodots spēcīgs jauninājums, lai radītu papildus vērtību, ko varēja monetarizēt. Ap 19. gs. sākumu , automobiļi un citi rūpniecības produkti nonāca no strauji augošām ražošanas līnijām, kuru darbību nodrošināja un virzīja ļoti spēcīgas jaunās enerģijas formas. Rūpnieciskās ražošanas process kļuva arvien efektīvāks pārvēršot rūdas par metāliem un pēc tam no metāliem ražojot preces daudzās formās un visāda veida mašīnas, kas, savukārt, varētu, izmantojot šo pašu pieejamo enerģija veikt darbu arvien lielākā apjomā, par ko cilvēki bija gatavi maksāt arvien lielākas naudas summas. Pasaules naudas reģistrācijas mašīnas pēkšņi sāka darboties bīstami ātri. Lai iegūtu šo naudu, arvien vairāk un vairāk cilvēku augošajos rūpniecības centros devās uz darbu, lai pārdotu savu laiku, bet varētu iegādāties produktus, ko viņi paši vai citu rūpnīcu strādnieki saražoja. Saites šajā ražošanas un patēriņa ķēdē bieži bija skaidri redzamas, piemēram, Henrijs Fords tā strukturēja savu uzņēmumu, lai viņa auto rūpnīcu darbiniekiem būtu pietiekami daudz naudas un tie varētu atļauties nopirkt auto, kamēr viņi turpināja darbu (paspētu atmaksāt neizbēgamos aizdevumus). Tomēr šajā procesā bija daudz problēmu un konfliktu, jo jebkurš ar vēstures izpratni apveltītais atklāj procesa būtību. Strādnieku cīņas, noveda pie arodbiedrību rašanās, bet arī pie briesmīgajiem un groteskiem trūkuma gadījumiem rūpnieciskajās pārtikas apgādes sistēmās (to 1906. gadā ir dokumentējis amerikāņu rakstnieks UptonsSinclairs savā romānā „Džungļi”). Cīņa par varu, precēm, resursiem izraisīja asus politiskus strīdus un tas, zināmā mērā, bija priekšvēstnesis Pirmajam Pasaules karam. Savukārt karš pieprasīja šausminošas izmaksas gan par cilvēkiem, gan parvidi. Diemžēl izrādījās, ka karš var būt diezgan pozitīvs notikums, raugoties no ekonomiskās augsmes perspektīvām.
Impēriju veidošanās procesu, kas ierakstīts cilvēces vēsture, vienmēr ir vadījusi politiskās vīzija par nepārtrauktu un ātru ekonomikas paplašināšanos. Kari izaugsmei Pirmais Pasaules karš Pirmo un Otro Pasaules karu daļēji virzīja tā laika vērienīgā impēriju un nacionālo valstu ātras ekonomiskās izaugsmes vēlme. Faktiski kara virzība bija saistīta ar kontroles iegūšanu par resursiem (enerģija, zeme, izejvielas, tehnoloģijas) un tirdzniecības ceļiem. 1914.–1918. Daži mūsdienu komentētāji interpretē galvenās kaujas darbības Otrajā Pasaules karā (Japānas ekspansija Dienvidaustrumu Āzijas virzienā, Vācijas sirojumi Krievijā un ASV pozīcijas nostiprināšana Atlantijas un Klusajā okeānā) ar nepieciešamību kontrolēt galvenos resursus, piemēram, naftu.
Daudzi vēsturnieki uzskata, ka dziļā ekonomikas depresija, ko piedzīvoja industrializētā pasaulē 1930-os gados beidzās tikai ar industrializēto valstu pārveidošanu par karu ekonomikām. Kara vajadzībām valsts investē milzīgas summas, lai izstrādātu jaunas tehnoloģijas un attīstītu rūpniecisko ražošanu – līdz ar to ikviens tiek iesaistīts darbā. Otrais Pasaules karš 1939.–1945.
Pasaules rūpniecības ekonomika turpina darboties kara laika režīmā līdz pat mūsdienām, ko apliecina gan "Aukstais karš", gan pavisam nesenie "kari pret teroristiem". Trešais Pasaules karš??? Karš ir izrādījies par vienu no veidiem, lai nodrošinātu būtisku ekonomikas augsmi un tās “iekšzemes kopprodukta" palielināšanos. IKP pats sevi izmanto kā savdabīga veida kara ieroci.
IKP augsme Iekšzemes kopprodukts ir visu valstī notiekošo ekonomisko darbību monetāra izteiksme noteiktā laika periodā. Ja IKP skaitliskais lielums kļūst lielāks, notiek "ekonomiskā izaugsme", ja kļūst mazāks - "lejupslīde", bet, ja lejupslīde turpinās ilgāku laiku, ir iestājusies "depresija". Monetārās ekonomikas aktivitātes mērīšana sākās pagājušā gadsimta vidū, kad sāka runāt par "augsmes augsmi". IKP kā indikatoru sākotnēji radīja Amerikas ekonomisti, lai palīdzētu ASV valdībai tikt galā ar 1930-o gadu ekonomisko depresiju. Tas izrādījās vēl jo vērtīgāks plānojot kara laika ekonomisko ražošanu. IKP ļāva valdībai atrast rūpnīcas, kas netika pilnībā izmantotas, lai nodrošinātu maksimālu ražošanu. Atbilstoši ekonomikas vēsturnieku vērtējumam, Hitlers neizmantoja IKP (vai tam nebija līdzīgas kompleksas un efektīvas valsts ekonomikas statistikas) un tā rezultātā daudzas Vācijas rūpnīcas ražoja daudz mazāk nekā tās varēja. Tas noveda pie lielas un, iespējams, izšķirošas starpības starp divām karā iesaistītām pusēm attiecībā uz tanku, lidmašīnu, bumbu utt. IKP izgudrotājs, SimonsKuznets bija noraizējies, ka viņa izgudrojums varētu tikt izmantots ļaunprātīgi. Par to viņš ziņoja ASV Kongresam jau 1934. gadā, brīdinot, ka jauno valsts ekonomikas statistiku nedrīkst izmantot, lai novērtētu kopējo tautas labklājību.
Vērtējums „augsmei kā parasti” Sākot ar 1950-iem gadiem augsmes līknes strauji pieauga. Tas it kā bija jaunā raķešu un kosmosa izpētes laikmeta atspoguļojums arī straujajām izaugsmes tendencēm uz mūsu planētas. “Lūzuma (pavērsiena) punkta" iemesli ir daudzi, arī „aukstais karš” starp kapitālistiskajiem Rietumiem un komunistu Austrumiem, kas tā arī nekad uzliesmoja pasaules mēroga bruņotā konfliktā. Konkurējošās pasaules ekonomiskās un politiskās sistēmas, ko vadīja ASV un PSRS, ieguldīja milzīgus līdzekļus zinātnē, inženierzinātnēs un ražošanā, kā arī nepieciešamajā izglītība, kas bija nepieciešama tehnoloģiskajam progresam. Rietumvalstis veicināja arvien komercializētāku dzīvesveidu, daļēji, lai pierādītu, ka Rietumu modelis ir labāks nekā valsts kontrolēta vardarbīgā "vienlīdzība" padomju bloka tautām. Rezultātā bija iespaidīgs pieaugums, visās jomās: vairāk cilvēku, vairāk ražošanas un patēriņa, vairāk naudas, kas pārvietojās caur ekonomiku un paātrināta tehnoloģiju izstrāde. Tomēr bija brīdinājumi no zinātniekiem: ReičelaKārsone(RachelCarson) ar 1962. gada „Kluso pavasari” un Pauls Erlihs (Paul Ehrlich) ar 1968. gada „Iedzīvotāju sprādzienu”, kas pauda ideju, ka pastāv planētas robežas cilvēka augošajai darbībai.
1972. gads: globālās diskusijas sākšana par augsmi Vēsturiski 1972. gads iezīmējās kā pavērsiena punkts. Tas bija gads, kad pacēlās pats pēdējais ASV „Apollo” kosmosa kuģis, jo ASV Mēness izpētes programma tika apturēta valsts budžeta spiedīgo problēmu dēļ. Interpretējot to simboliski, varētu teikt, ka šis pagrieziena punkts tika atzīts klusuciešot, jo cilvēki sāka saprast, ka Zeme ir mūsu vienīgās mājas. Mēs nevaram izglābties aiz tās robežām un atrast jaunas planētas vai to pavadoņus, kas būtu apdzīvojami tuvākajā laikā. 1972. gads iezīmējās arī ar ANO pirmo globālo vides konference Stokholmā, kas atspoguļoja daudzas jaunas bažas un nepieciešamās rūpes par planētas nākotni. Stokholmas konference šobrīd tiek uzskatīta par sākuma punktu pasaules augstākā līmeņa sanāksmēm par vides un attīstības jautājumiem. Apollo-17 ekipāža: no kreisās Harrison Schmitt, Eugene Cernan (sēž), Roland Evans Eižens Kernans uz Mēness virsmas 1972. gada 13. decembrī.
Romas klubs Neviens cits notikums neatspoguļo 1972. gada, kā pagrieziena punkta nozīmi vēsturē, kā Romas kluba un Masačūsetas Tehnoloģiskā institūta pētījums „Augsmes ierobežojumi”. Šī revolucionārā grāmata ziņoja uz pētījumu, kas izmantoja datora modeli, lai atrastu mijiedarbību starp pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, rūpniecisko ražošanu, resursu izmantošanu un piesārņojums. Tās jaunie autori (vidējais vecums aptuveni 30 gadi) brīdināja par nopietnām resursu un vides problēmām nākotnē, ja cilvēki turpinās savu pašreizējo kursu. Šī grāmata tika pārdota miljonos eksemplāru, radīja simtiem laikrakstu un žurnālu virsrakstus un uzsāka saasinātās pasaules debates par ilgtermiņa perspektīvas ekonomikas izaugsmes iespējām. Dennis Meadows Donella Meadows JørgenRanders
Ekonomikas un ekonomistu nozīmība Nozīmīgs balsts, lai uzturētu augsmes modeli ir salīdzinoši augstais ekonomista statuss. Ekonomistiem ir izcila vieta mūsdienu rūpniecības sabiedrībā. Viņiem ir ļoti liela loma kā viedokļu līderiem, politikas veidotājiem, politikas padomniekiem un plašsaziņas līdzekļu komentētājiem. Tā kā pārsvarā ekonomika ir intensīvi vērsta uz monetāro ekonomisko aktivitāti – „kā stimulēt ekonomiku", "kā palielināt nodarbinātību", "kā izvairīties no recesijas" - svarīgākais ekonomikas uzstādījums publiskajā sfērā ir vērsts uz maksimālu izaugsmi. Visvairāk pārliecinošais rādītājs par vēsturisko augsmes modeļa dominanci ekonomiskajā domāšanā - kā arī indikators par šī modeļa nespēju – var tikt atrasts tā saucamajās "Nobela prēmijās ekonomikā". Šī ļoti publiskotā Gada balva faktiski nav Nobela prēmija formālā ziņā. Nobela prēmiju piešķir no Nobela fonda, kuru izveidoja atbilstoši Zviedrijas izgudrotāja Alfrēda Nobela testamentam 1895. gadā. Savukārt Ekonomikas balva tika pievienota daudz vēlāk, 1968. gadā un to izveidoja Zviedrijas Banka. Oficiālais tās nosaukums ir " Zviedrijas Bankas balva ekonomikas zinātnē par piemiņu Alfrēdam Nobelam".
PROFESIJU NOZĪMĪBA Kā svarīgs rādītājs par ekonomistu lomu pasaules apritē, ir vārda "ekonomists" meklējums par pašreizējiem ziņu rakstiem, kas tiek indeksēti interneta meklēšanas gigantā Google - aptuveni 97 500 000 rezultāti (27.11.2012.) Aptuveni 81 400 000 rezultāti 18.05.2013.). To var salīdzināt ar citiem rezultātiem: "dziedātājs" (565 000 000), "ārsts" (324 000 000), "jurists" (306 000 000), "mūziķis" (260 000 000), "žurnālists" (178 000 000), "zinātnieks" (174 000 000), "sportists" (160 000 000), "politiķis" (95 500 000), "uzņēmējs" (80 100 000), "vides aizsargātājs" (9 840 000). Ekonomisti ir elitē, kad iet runa par profesijām kas ietekmē mūsu ikdienas realitātes interpretāciju, bet interpretējot realitāti, tie mēdz stingri koncentrēties uz augsmi un tai atbilstošiem jautājumiem.
Valūtas loma un monetārās sistēmas 20. gadsimtā oficiāli tika deklarēts, ka nacionālās valūtas aizstāj zeltu kā dominējošu naudas nodrošinātāju monetārajā sistēmā visā pasaulē. Šī jaunā valūtas sistēma principiāli atšķīrās no zelta nodrošinājuma. Nauda vairs nebija "konvertējama" pamatojoties uz reālo aktīvu (zeltu), bet tās vērtība bija balstīta tikai uz valdības solījumu to atmaksāt un iekšējo vienošanās starp visiem tirgus dalībniekiem noteikt tās vērtību. Atbrīvota no saiknes ar zeltu, nauda tika ietverta kompleksā aizdevumu-pirkumu sistēmas mehānismā, ko pārvaldīja pasaules centrālās bankas. Mūsdienās nauda pārsteidzošā apjomā ienāk pasaulē vairs ne kā apmaiņas līdzeklis, kam segumu nodrošina reāli aktīvi, bet kā apgrūtinājums pret nākotni (ar tiesībām apķīlāt parādnieka īpašumu). Komercbankas būtībā rada naudu, aizdodot naudu (dodot kredītus) saviem lielākajiem aizņēmējiem. Šī jaunā aizdevuma nauda turpina ceļu pasaules finanšu sistēmā, paredzot obligātu pienākumu naudu atmaksāt ar noteiktiem procentiem. Procentus rada sistēmā iebūvētais "pieprasījums augsmei": ekonomiskai aktivitātei ir jāpaplašinās, ja procentu maksājumi tiek izpildīti. Šādā un vēl neskaitāmos citos veidos, augsme ir ieveidota pašā monetārajā sistēmā.
Edvarda Bērnajs 20. gs. pirmajā pusē bija plaši atzīts kā "Sabiedrisko attiecību" profesijas izgudrotājs. Viņš ārkārtīgi ietekmēja amerikāņu politisko un biznesa dzīvi no 1920. līdz pat 1950. gadam. Izmantojot manipulatīvu masu psiholoģijas ziņojumu apmaiņas valsts mērogā, kuras virzīja spēkā augoši plašsaziņas līdzekļi, Bērnajs bija izvirzījis mērķi mainīt veidu, ko amerikāņi domā par sevi un viņu attieksmi par produktiem un pakalpojumiem. Pārsteidzošā veidā, viņam izdevās šo mērķi sasniegt. Patēriņa izplatība un vēlmju kultūra Radīt patērētāju nāciju bija stratēģija, lai radītu nāciju ar kontrolētiem, racionāliem pilsoņiem, kuri varētu būtu pietiekami uzticami, lai piedalīties demokrātijas īstenošanas procesos. Bērnaja darbs tika finansēts ASV rūpniecības interesēs, un tā sākotnējā motivācija bija novērst tirgus piesātinājumu, jo preces tika ražotas milzīgā daudzumā, bet taupīgiem patērētajiem. Bērnajam izdevās pārveidojot cilvēku no vajadzības iepirkšanās pieejas par vēlmju pieejas pircēju - par baismīgām, uz sevi orientētām patēriņa mašīnām. . Viņa darbs lika pamatus patērētāju vēlmju kultūrai, kas sāka izplatīties no ASV uz pārējo pasauli un kļuva par stūrakmeni augsmes modelim. Bērnajs centās saskaņoti mainīt amerikāņu uzskatus no taupīgiem iedzīvotājiem uz badīgiem patērētajiem. Edward Louis Bernays( 22.11.1891. – 9.03.1995.)
Cilvēku ietekmēšanas nozare (sabiedriskās attiecības, mārketings, reklāma) ir veidojusi dzīvi miljardiem cilvēku. Tomēr tas, ka mūsu modernā orientēšanās uz patēriņu ir „sociālās inženierijas” tiešs, gadu desmitiem apzinātas darbības rezultāts, mums pašiem vēl nemaz tā īsti nav zināms. Šodien laimes sasaiste ar vēlmju apmierināšanu, izmantojot ekonomisko patēriņu ir tik izplatīta, ka tā faktiski ir spēcīgākais elements ekonomiskās augsmes modelī un, iespējams, visgrūtāk maināmais elements šajā modelī.
ALTERNATĪVAS AUGSMES MODELIS Cilvēki ne vienmēr atbalstīja ekonomikas izaugsmi. Visā mūsdienu vēsturē ir sastopami piemēri par cilvēkiem, kas cēlās pretī izmaiņām, kas tika postulētas ar mērķi uzturēt vai paātrināt izaugsmi. Dažas no šīm pretestībām ir bijušas pret militāra spēka invāziju. Dažreiz pretestība pret augsmi tika veikta kā pretestība pret tehnoloģiskajiem sasniegumiem, kas bija paredzēti, lai paātrinātu izaugsmi. Zināmākais vēsturiskais piemērs ir "Luditu" kustība Anglijā, agrīnajos 1800-os gados, pēc tās vadītāja NedaLuda vārda. "Luditi" bija tekstila ražošanas darbinieki, kas iznīcināja jaunās mehanizētās stelles, jo viņi uzskatīja, ka tie ir draudi nākotnes darbam. Savukārt jauno tehnoloģiju aizstāvji apgalvoja, ka radot efektīvākas stelles nesamazināsies darba vietas, bet ražošana palielināsies. Vēl viens svarīgs pretestības veids bija strādnieku organizētā pretošanos prasībām, ka viņiem jāstrādā arvien garāks stundas par zemu algu un parasti sliktos darba apstākļos. Augošā ekonomika pieprasīja arvien vairāk un vairāk ražošanas produkcijas, bet rūpnīcu īpašnieki vēlējās palielināt arī savu peļņu. Arodbiedrības izmisīgi cīnījās, jo īpaši 1900-o gadu sākumā un vidū, lai tiktu noteikti ierobežojumi darba stundām un standarti darba apstākļiem. Bija arī pretestība pret zemes un resursu piesavināšanos, kas ir īpaši raksturīgi daudzu iezemiešu (pamatiedzīvotāju) cīņai pret kolonizatoru invāziju.
Luditu vadītājs Neds Luds Darbagaldu laušana
Aborigēni (iezemiešu tauta) Austrālijā dzīvoja "līdzsvara stāvokļa ekonomikā" kādus 50 000 gadus pirms ieradās Eiropas kolonisti. Aborigēniem nebija nepieciešama ekonomiskā augsme. Turpretī, augsmes pieaugums bija nepieciešams kolonizatoriem, kas noveda pie ekspansijas okupētajās zemēs un resursu (koksne, metāls) pārmērīgas ieguves - tas bija tieši tas, kam aborigēni pretojās - un vēl joprojām pretojas. Izmantojot juridiskas metodes, viņi apelē pie ētikas un morāles ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību un izmanto arī citus paņēmienus. KOLONIZĀCIJA Eiropas kolonizācijas izplatīšana pāri visam Ziemeļamerikas kontinentam ir pamācoša aplūkojot ekonomisko situācija vienā no pirmajām veiksmīgajām angļu koloniālajām apmetnēm - Plimutas kolonijā (mūsdienu Bostonas apkaimē), kas tika nodibināta 1620. gadā. Plimutas kolonijas ierīkotājus šodien atceras kā "piligrimus" un kā bēgļus pēc reliģiskās brīvības, bet tie bija arī akcionāri un katram cilvēkam bija tikai viena akcija Plimutas kolonijā. Kolonistu dzīves ritmu Amerikas "Jaunajā Pasaulē" lielākoties noteica mērķis panākt sev un citiem maksimālu peļņu, ieskaitot finanšu investoriem Londonā, mazāk laika veltot reliģiskiem dievkalpojumiem. Lai gūtu peļņu bija nepieciešama darbības paplašināšana: vairāk cilvēku, vairāk ražošanas un plašāka tirdzniecība. Šis attīstības modelis ātri radīja kolonistu nesaskaņas ar pamatiedzīvotājiem, kurus gan Amerikā vairāk atceras ar Pateicības dienas rituāliem - draudzīgiem sveicieniem un palīdzību kolonistiem. Sākotnējais „indiāņu” draudzīgums drīz pārvērtās par pretestību, kad iezemieši saprata, ka kolonistu mērķis ir iegūt viņu zemes un resursus. Tomēr Amerikas indiāņiem nebija izredžu pret šaujamieročiem.
“Pateicības diena” ... un karš ar indiāņiem
Utopiskās kustības Vārds "utopija" nāk no Tomasa Mora (Thomas Mores) romāna ar tādu pašu nosaukumu (1516.), kas attēlo viņa vīziju par perfektu sabiedrību. Tomēr, koncepcija par perfektu sabiedrību ir daudz vecāka, atskatoties atpakaļ vismaz līdz Platonam un viņa grāmatai „Republika” (360. gads pirms mūsu ēras).
1960. un 1970. gadakultūras revolūcija Rietumu demokrātiju kultūras vēsture 1960. un 1970. gados ietver spēcīgus anti-kultūras elementus nemieru laikā, jo īpaši jauniešu grupā. Kaut gan domas par ekonomiku reti tika izteiktas tiešā veidā, daudzos nemieros bija prasība pret ekonomiskās augsmes dominanti. "Hipiji" un citi „kultūras protestētāji” nebija saistīti ar vēlmi palielināt savus ienākumus, bet viņi gribēja palielināt savu brīvības apziņu. Saistīti ar darbu un algu, "strādājot priekš The Man (to dienu ASV žargons)", neuzskatīja par iespējamu sevis "pārdošanu" un uzskatīja, ka jāizvairās no visām izmaksām.
Hipiji Vudstokas festivāla laikā 1969. gadā Zviedrijas, Krievijas un ASV hipiji
Vienkāršākas dzīves iespējas Daudzus cilvēkus iedvesmoja pirmās Zemes fotogrāfijas, kas bija uzņemtas no kosmosa (ASV astronauti, PSRS kosmonauti) un lika mainīt priekšstatu par Zemes lielumu, tās mainību, kā arī par ekonomiku un tās attiecībām ar ekosistēmām. Frāzi "Kosmosa kuģis Zeme",kas bija apritē 1960-os gados plaši izmantoja ekonomists KenetsBouldings. Vēsturiskās kustības izveidoja skatuvi ekonomistiem-domātājiem, piemēram, E. F. Šūmahers izdeva grāmatu "Budisma ekonomika" 1966. gadā, bet Hermans Deilijs pirmais ieviesa uzstādījumu par "vienmērīgu valsts ekonomiku" 1973. gadā. Viņu idejas par mazāka mēroga, bet neaugošajām ekonomiskām, tajā laikā tika uzskatītas par diezgan radikālām. Bet viņi iedvesmoja pirmos eksperimentus par dzīvesveidu un kopienas attīstību. 1981. gadā amerikāņu rakstnieks Daiens Elgins (Duane Elgin) publicēja grāmatu „Brīvprātīgā vienkāršība”. Elgins pats atzina, ka šis darbs ir radies iedvesmojoties no E.F. Šūmahera idejas 1973. gadā izdotajā grāmatā „Mazais ir skaists” - „Small is Beautiful”. Nākamo divu desmitgažu laikā izplatījās ideja par izvēli dzīvot vienkārši - samazināt savus ienākumus, lai mazinātu ietekmi uz vidi, bet vienlaicīgi palielināt savas brīvības un iekšējā miera sajūtu. Ideja, izvēloties vienkāršību un pretošanos "žurkas skrējienam" izraisīja pat žurnālu un televīzijas interesi un iesaistīšanos, jo īpaši 1990. gadā, kad aktualizējās jautājums par dzīvesveidu.
Žurkas skrējiens ir bezgalīgs, tiek veikts paša skrējiena dēļ un ir bezjēdzīga pakaļdzīšanās pēc kaut kā.
"Slow Food" "Slow Food" ir starptautiska kustība, ko iedibināja Karlo Petrini 1986. gadā kā alternatīvu „Fast food”, tā cenšas saglabāt tradicionālo un reģionālo virtuvi un mudināja lauksaimniecību audzēt augus, sēklas un mājlopus, kas raksturīgi vietējām ekosistēmām. Kustība ir paplašinājusies globāli un iekļauj vairāk nekā 100 000 biedru 150 valstīs. Tās mērķi ir ilgtspējīgas pārtikas un vietējo mazo uzņēmumu attīstības veicināšana, kā arī politiska prasība, kas vērsta pret lauksaimniecības produktu globalizāciju. Mārtiņš Rītiņš, ir starptautiskās „Slow Food” kustības aizsācējs Latvijā, jo 1996. gadā kopā ar domubiedru Daini Āboliņu nodibināja biedrību „Slow Food Riga”. Tomēr vienkāršības kustības nav sasniegušas vairākuma kritisko masa, kas ir svarīgs parametrs, lai veicinātu sociālā plūsmā domu apmaiņu, kas, savukārt, palīdz sagatavot augsni jaunai ekonomiskai domāšanai par laimi un labklājību. Tomēr vienkāršības individuālās apņemšanās paver ceļu tāda paša veida kolektīvām saistībām, ko pieņem mazās kopienas, ciemati un pilsētas.
"Slow Cities" Rūpes par Zemes lielajām vides problēmas auga un izplatījās 1990-os gados un 21. gadsimta sākumā. Tas veicināja cilvēku kustības, kas mēģināja parādīt alternatīva dzīves veida iespējas, par kurām nevajadzēs "samaksāt ar Zemi" un, kas būs elastīgākas, saskaroties ar iespējamām vides, sociālajām un ekonomikas problēmām. Daži cilvēki pārvietojās, lai projektētu un izveidotu jaunas kopienas, sākot no nulles, lai īstenotu alternatīvās ekonomikas un vides principus. "Eco-ciemati" parasti bija maza mēroga apmetnes, kas tika izveidotas industriālās sabiedrības robežteritorijās, vietās - pamestās rūpnieciskās zonās, ārpilsētās vai lauku rajonos. Projekti tika izstrādāti, lai būtu vairāk videi draudzīgi, kā arī, lai nodrošinātu iztikas pietiekamību ekonomiskā skatījumā, bet ne pieaugumu. Citi projekti bija vairāk tendēti reformēt pastāvošās kopienas. Radās "Slow Cities" kustības (īpaši Itālijā) un pat "Slow Society" koncepcija, kas guva atzinību no biznesa līderiem Japānā 21. gadsimta sākumā. Galvenie "Slow Cities" kustības mērķi ir: - padarīt dzīvi labāku ikvienam, kas dzīvo pilsētvidē, - uzlabot dzīves kvalitāti pilsētās, - pretojoties pilsētu homogenizācijai un globalizācijai visā pasaulē, - aizsargāt vidi, - veicināt kultūras daudzveidību un unikalitāti atsevišķās pilsētās, - radīt iedvesmu par veselīgāku dzīvesveidu.
Eko-ciemati Eko-ciemati ir īpaši plānotas kopienas ar mērķi kļūt arvien vairāk sociāliem, ekonomiski un ekoloģiski ilgtspējīgiem. Eko-ciemati tiek plānoti 50-150 personām. Lielāki Eko-ciemati līdz pat 2000 personām pastāv kā daudzu mazāku vienību veidojumi, lai saņemtu lielāku sociālo fondu atbalstu. Daži Eko-ciemati pieaug uz tuvējo iedzīvotāju rēķina, kas ne vienmēr ir īstenie locekļi, bet dzīvo perifērijā un efektīvi piedalās Eko-ciemata procesos. • Eko-ciematu principi: • tie ir pašiniciatīvas radīti un nav valdības finansēta projekti, • iedzīvotāji augstu vērtē kopienas dzīvi, • iedzīvotāji nav pārāk atkarīgi no valdības, korporatīviem uzņēmumiem vai citiem centralizētiem avotiem ūdens, pārtikas, pajumtes, jaudas un citu pirmās nepieciešamības nodrošināšanā - drīzāk viņi cenšas sagādāt šos resursus paši, • iedzīvotāji ir spēcīga kopīgo vērtību izjūta, kas bieži raksturojas garīgā ziņā, • viņi bieži kalpo kā pētniecības un demonstrācijas vietas, piedāvājot izglītības un prakses pieredzi citiem.
"Jaunā Ekonomika" "Jaunā Ekonomika" ir ekonomikas filozofija un teorija, kas vairāk balstās uz idejām par pietiekamību nekā izaugsmi, kā arī uz Zemes sistēmu ierobežojumu ievērošanu. Kopā ar jaunām ekonomikas idejām ir radušās jaunas metodes un paņēmieni, iesaistot uzlabotas matemātikas un datoru modelēšanas metodes, kas ir saskaņota sarežģītu paņēmienu kopa ar galvenā virziena indikatoriem, lai palīdzētu leģitimēt "Jauno Ekonomiku" tradicionālās augsmes ekonomikas skeptisko politiķu acīs. Pašlaik "Jaunās Ekonomikas" domāšana aptver paplašinošos masu, starp kuras līderi ir Nobela prēmijas laureāti ekonomikā, kā arī valstu vadītāji. Atšķirību starp "Jauno Ekonomiku" un pašreizējo augsmes modeli īsumā var rezumēt šādi: Plašāki un daudz humānāki mērķi. Koncentrējas uz reāliem rezultātiem, kurus tradicionālā ekonomika tikai šķietami cenšas panākt - uz labklājību iedzīvotājiem. Ētiska orientācija. Nevienlīdzības problēmas jārisina ne vien šodien, bet arī rīt. Tā īpaši uzsver godīgumuarī attiecībā uz nākotnes paaudzēm. Skaidras ekoloģiskās robežas. Izmanto šos ierobežojumus, kā sākuma punktu, ap kuru veidot jaunu, darbojošos sistēmu vērtēšanai, attīstībai, nodarbinātības politikai utt. Vairāk sistēmisko rādītāju."Augsme kā parasti" izmanto vienkāršotus indikatorus, kā galveno izceļot IKP un tam analogus rādītājus. "Jaunā Ekonomika" izmanto virkni mūsdienīgu mērījumu, lai varētu iegūt korektas atbildes uz jautājumiem, kas ir patiesi nozīmīgi, tai skaitā, vērtējumu par subjektīvu laimi un dzīves kvalitāti.
