800 likes | 1.69k Vues
Pētījumu organizēšana un pētījumu metodes. Līvāni, 12.05.2011. Dmitrijs Oļehnovičs. PLĀNS. Pētījumu īpatnības sociālajās zinātnēs. Kvalitatīvo un kvantitatīvo pētījumu īpatnības. Metodoloģiskā robeža un metožu mijiedarbība. Kvalitatīva pētījuma metodoloģiskās īpatnības.
E N D
Pētījumu organizēšana un pētījumu metodes Līvāni, 12.05.2011. Dmitrijs Oļehnovičs
PLĀNS • Pētījumu īpatnības sociālajās zinātnēs. • Kvalitatīvo un kvantitatīvo pētījumu īpatnības. Metodoloģiskā robeža un metožu mijiedarbība. • Kvalitatīva pētījuma metodoloģiskās īpatnības. • Kvantitatīva pētījuma metodoloģiskās īpatnības. • Kvalitatīvo metožu veidi: socioloģiskā novērošana; socioloģiskais eksperiments; pētnieciskā intervija; pētnieciskā diskusija; mediju analīzes metodes (kontentanalīze); prāta vētras metode; diskusiju metode). • Kvantitatīvo metožu veidi: socioloģiskās aptaujas. • Secinājumi.
Kas ir pētījums? • Pētījums ir izziņas process, kurā notiek jaunu zināšanu radīšana, līdz pat jaunu teoriju izstrādei; • Pētījums ir mērķtiecīga darbība esošo zināšanu pārbaudei un jaunu zināšanu radīšanai; • Pētījums – process, kura rezultātā tiek radīta jauna informācija par sabiedrībā notiekošajiem procesiem, valdošajiem uzskatiem un indivīdu vērtējumiem.
Kā veikt pētījumu? Parasti pētījumā ir šādi soļi: • Pētījuma jautājuma uzstādīšana (hipotēzes formulēšana); • Pamatjēdzienu definēšana; • Informācijas vākšana; • Informācijas novērtēšana un analīze; • Secinājumu izdarīšana un rezultātu kopsavilkums.
Kādi ir pētījumu veidi? (I) • Visās zinātnes jomās tiek izmantotas divu zinātnisku pieeju grupas – kvalitatīvās (“naratīvs”) un kvantitatīvās (“empīrisks) pētījumu metodes, taču robežas un metodoloģiskie priekšstati ir unikāli katrā jomā. • Sociālo zinātņu pārstāvji pēc agrīnas kvalitatīvo pētījumu fāzes sāka pētījumos pielietot kvantitatīvo pieeju, kuras standarti rodami dabas zinātnēs (O.Konts un pozitīvisma filozofija). Taču no dabaszinātnieku viedokļa šie pētījumi tomēr vairāk atbilst kvalitatīvai izpētes formai. • Pēdējām desmitgadēm raksturīgs pavērsiens no kvantitatīvām uz kvalitatīvām metodēm sociālo un kultūras procesu izpētē.
Kādi ir pētījumu veidi? (II) • Kvantitatīvās pētījumu metodes – ar to palīdzību iegūst kvantitatīvu (empīrisku), skaitlisku informāciju par kādas parādības izplatību, meklē atbildes uz jautājumiem – cik daudz?, cik bieži?, cik liela daļa no..? Biežāk izmantotās kvantitatīvo pētījumu metodes ir anketēšana (socioloģiskā aptauja) un interneta aptauja. • Kvalitatīvās pētījumu metodes – ar to palīdzību iegūst informāciju par kādas parādības būtību un dažādiem aspektiem, pēta viedokļu dažādību, meklē atbildes uz jautājumiem – kāpēc?, kā? Biežāk izmantotās kvalitatīvo pētījumu metodes ir dziļās intervijas, fokusgrupu diskusijas, prātā vētras metode, novērošana un dokumentu analīze. • Kontentanalīze (satura analīze, jeb – lingvostatistiskā analīze) – starpdisciplināra metode mediju (drukātu un elektronisku) satura pētīšanai.
Kvantitatīva pētījuma priekšrocības (+) • Ļauj iegūt standartizētu informāciju ar lielu validātes (drošumticamības) pakāpi; • Ir labi izstrādāta un aprobēta metodoloģija; • Var iegūt lielu datu apjomu salīdzinoši īsā laika posmā; • Standartizētā datu apstrādes sistēma (piem., SPSS (Statistical Package for the Social Sciences) - http://www.spss.com/
Kvantitatīva pētījuma trūkumi (-) • Salīdzinoši dārga metodoloģija; • Salīdzinoši laikietilpīgs (min.2 – 3 nedēlās); • skaitļi var radīt precizitātes un objektivitātes ilūziju; • Ja pētījums nav rūpīgi izplānots, zūd tā vērtība, jo izskatās viegli organizējams, bet var nebūt fokusēts uz galvenajām problēmām; • ne vienmēr pielietojams sarežģītu sociālu procesu izpētē; • Ir ļoti lielas prasības pret pētījuma veicēju profesionalitāti (vai pētniekiem ir pieredze pētījumu veikšanā, pietiekami resursi un atbilstoša izglītība, kā arī - nepieciešamais intervētāju tīkls un programmnodrošinājums).
Kvalitatīva pētījuma priekšrocības(+) • elastīga pieeja, pētnieks var meklēt jaunas pieejas, interešu sfēras; • var papildināt un mainīt pētījumu tā realizācijas gaitā; • pētījuma rezultātus var vispārināt, vai, vienlaikus, fokusēt uz kādu atsevišķu faktu (notikumu, gadījumu, vietu u.c.); • ļoti operatīva metodoloģija, kā arī ļoti “lēta”.
Kvalitatīva pētījuma trūkumi (-) • maza izlase, līdz ar to pētījums var nebūt drošs (respondenti apraksta unikālus notikumus); • respondenti mēdz melot, apzināti vai neapzināti; • pētījuma objektivitāte pilnā mērā ir atkarīga no pētnieka profesionalitātes.
Kvalitatīvs VS. Kvantitatīvs pētījums • Nav labāku vai sliktāku metožu. Piemēram, nevar teikt, ka kvantitatīvā pieeja ir labāka par kvalitatīvo vai otrādi. Katrs pētniecisks uzdevums prasa savu pieeju. Izvēles procesā jāapzinās to priekšrocības un trūkumi, pētnieka intereses un resursi. • Masu mediju pētniecībā tiek izmantotas abas pieejas, taču sākotnēji, arī Latvijā dominējusi kvantitatīvā pieeja, īpaši satura analīzē.
Metodes atlasē ir nepieciešams vadīties no avotiem: Kvalitatīvs VS. Kvantitatīvs pētījums. Kā izvēlēties!
Intervēšanas metodikas • Interviju tipi: - strukturēta; - daļēji strukturēta; - nestrukturēta. • Interviju veidi: - ekspertu; - vadmotīvā; - fokusētā; - biogrāfiskā u.c. • Interviju formas: - individuālās (teicējs + intervētājs); - grupās (teicēji + intervētājs vai teicējs + intervētāji)
Intervēšana. Prasības. • Jautājumiem ir jābūt korektiem, konkrētiem, loģiskiem (“uz nepareizi uzdotu jautājumu nevar sniegt pareizu atbildi”); • Instrumentārijs – diktofons, pierakstu materiāli; • Vieta – teicējām ērta vieta; • Ilgums – 30 – 90 min (ekspresintervijām – 5 – 15 min.); • Analīzes forma – transkripcijas naratīvā analīzē vai kontentanalīze
Intervēšana. Gaita. • rūpīgi jāpārdomā jautājumi; • jautājumus jāsakārto pēc modeļa – no vienkāršiem uz sarežģītākiem, intervijas noslēgumā ir jābūt “filozofiskiem” jautājumiem; • Ir nepieciešams atlasīt un pamatot ekspertu atlasi; • Ir nepieciešams apzināt tikšanās vietu; • Intervijas laikā ir jāseko neverbālajai informācijai. H.B. Intervija ir smags pārbaudījums gan teicējam, gan intervētājam.
Intervēšana. Priekšrocības. • Operatīva un lēta metode; • Ļauj īsā laika posmā gūt priekšstatus par notikumiem un sociālajiem uzskatiem; • Ļauj apzināt ekspertus un uzzināt viņu profesionālo viedokļi; • Pētījuma laikā var mainīt iepriekš izveidoto shēmu, koriģēt pētījuma uzdevumus atbilstoši pētījuma gaitai;
Intervēšana. Trūkumi. • “Visi teicēji melo” – apzināti vai nē; • Ne vienmēr eksperts ir problēmas pārzinējs; • Sarežģīta informācijas analīze. Pastāv iespēja, ka teicēji varētu vairāk izteikt sociāli pieņemamus viedokļus, nekā paust savus; • Nav pieņemama makro sociālu procesu pētīšanai.
Ieteikumi sekmīgai intervijaipēc M. Hinkles Atrodi teicēju, kas ir eksperts pētāmajā jautājumā: • paskaidro intervijas mērķi un vienojies par intervijas tēmām; • sarunā intervijas laiku un vietu; • brīdini teicēju par intervijas turpmāko izmantošanu un vienojies par atļauju.
Ieteikumi sekmīgai intervijai pēc M. Hinkles Sagatavojies intervijai: • padomā par jautājumiem, nepiedāvā teicējam savus uzskatus, uzvedību, gaumi. Respektē teicēja vērtības; • padomā par teicēju, ko Tu intervēsi, un par vienreizējo pieredzi, ar kuru teicējs var dalīties;
Sagatavojies intervijai: UZRAKSTI JAUTĀJUMUS, KO PLĀNO JAUTĀT TEICĒJAM: Labs intervētājs: • uzdod pa vienam jautājumam, jo teicējs parasti atbildēs tikai uz pēdējo no uzdotajiem jautājumiem; • dod iespēju teicējam apdomāt, ko un kā viņš grib stāstīt; • esi ziņkārīgs un izjautā teicēju par lietām, notikumiem, jēdzieniem, izteicieniem, vidi, teicēja sajūtām; • klausies uzmanīgi un reaģē uz teicēja stāstījumu ar smaidu un ķermeņa valodu, ne ar vārdiem;
UZRAKSTI JAUTĀJUMUS, KO PLĀNO JAUTĀT TEICĒJAM • neiejaucies labā stāstā; • nestrīdies ar autoru; • pieklājīgi pievērs teicēju sev interesējošām tēmām, ja teicējs novirzījies savā stāstījumā; • centies iegūt pēc iespējas vairāk noderīgas informācijas; • meklē iespējas turpināt teicēja stāstījuma pavedienu; • mēģini ieraudzīt jaunas tēmas teicēja stāstā; • intervijas laikā veic piezīmes, kas palīdzēs veidot teicēja un intervijas aprakstu; • noslēdzot interviju, pajautā, vai teicējam vēl ir kas stāstāms vai piemetināms; • pateicies teicējam par interviju.
Telefonintervijas metode • Šis ir viens no strukturēto interviju veidiem, kur jautājumu uzdošanai tiek izmantota iepriekš sagatavota anketa. Intervētājs sazvana respondentu pa telefonu un precīzi nolasa jautājumus, kā tie rakstīti anketā, un respondentu atbildes tiek fiksētas papīra anketā vai datorā. • Telefonintervijas, izmantojot papīra anketu, kad jautājumi tiek lasīti no papīra anketas un atbildes atzīmētas anketā. Pēc tam anketu dati tiek ievadīti datorā. • Datorizētas telefonintervijas (CATI jeb Computer Assisted Telephone Interviewing) – telefonintervijas tiek veiktas, izmantojot speciālas programmas, anketa tiek programmēta datorā, un jautājumi tiek lasīti no datora ekrāna, un respondentu atbildes uzreiz tiek ievadītas datorā.
Priekšrocības Lētāka un mazāk laikietilpīga metode nekā citas intervijas. Ļoti ērti izmantojama metode, ja ir pieejami dati par mērķa grupas telefonu numuriem . Ir vieglāk nodrošināt vienmērīgu intervētāju darba kvalitāti, nodrošināt to, lai visi pētījumā iesaistītie intervētāji strādā, precīzi ievērojot vienus un tos pašus principus . Trūkumi Ne vienmēr ir pieejami visas mērķgrupas telefonu numuri. Veicot iedzīvotāju aptaujas, bieži tiek izmantoti telefonu grāmatās pieejamie telefonu numuri, taču jārēķinās, ka tajās parasti tiek publicēti tikai fiksēto līniju telefonu numuri, un arī tikai tie, kuru īpašnieki nav iebilduši pret šo numuru publicēšanu. Aptaujas laikā nevar izmantot vizuālus vai audio, video materiālus. Aptaujas anketa nevar būt tik gara, kā tiešajās intervijās. Telefonintervijas metode
Telefonintervijas metode: darba gaita • Aptaujas sagatavošana (anketas izstrāde, anketas pilotāža, anketas programmēšana, izlases plānošana, intervētāju instruktāža, apmācība). • Aptaujas veikšana (interviju veikšana, intervētāju darba kvalitātes kontrole, anketu savākšana no intervētājiem, SPSS datu masīva izveidošana un noformēšana). • Rezultātu atskaites sagatavošana (datu analīze, datu tabulu sagatavošana, galveno rezultātu grafisks atspoguļojums, secinājumi).
Fokusgrupu diskusijas(diskusiju grupa, fokusgrupa) • Ar šīs metodes palīdzību tiek noskaidrota viedokļu dažādība, cilvēku domas un vēlmes kādā jautājumā. • Fokusgrupas diskusijas rīko, lai noskaidrotu, kā iedzīvotāji, kādas sabiedrības grupas, klienti varētu reaģēt uz kādu reklāmas kampaņu, kas drīzumā plānota (dalībniekiem parāda vairākus reklāmas variantus, viņi pauž savus viedokļus par katru no tiem), vai ko domā par kādiem produktiem, precēm, ko drīzumā plānots tirgot. • Fokusgrupu diskusijas rīko arī, lai noskaidrotu, kāpēc cilvēki izmanto vai neizmanto kādus iestāžu vai uzņēmumu pakalpojumus (NVA pakalpojumi, bibliotēku pakalpojumi, kāda sakaru operatora pakalpojumi u.c.), kas ir traucējoši vai veicinoši faktori. Diskusiju dalībnieki var vērtēt jau esošos pakalpojumus (izvērtēt to stiprās un vājās puses) vai arī izteikt savus viedokļus par kādām plānotām izmaiņām. • Fokusgrupu diskusijas rīko arī, lai noskaidrotu, lai rastu kādu optimālu risinājumu kādai aktuālai sociālai vai politiskai problēmai.
Priekšrocības Fokusgrupas diskusijas laikā notiek arī dalībnieku savstarpējā mijiedarbība, dalībnieki, klausoties citu teikto, var uz to reaģēt un labāk pamatot savu viedokli, padomāt par niansēm, savstarpējās diskusijās skaidrāk formulēt savu viedokli u.tml. Lētāka un mazāk laikietilpīga metode nekā dziļās intervijas – vienlaicīgi var noskaidrot vairāku respondentu viedokļus. Diskusijas audio / video ieraksts pēc diskusijas beigām ļauj detalizēti analizēt diskusijā notikušo. Trūkumi Fokusgrupu diskusijas organizēt ir sarežģītāk nekā intervijas – ir jāatrod pietiekams skaits (6 -12) cilvēku, kas atbilst atlases kritērijiem un kuri noteiktajā laikā un vietā var ierasties uz diskusiju. Turklāt pastāv risks, ka kāds var arī pēdējā brīdī pārdomāt un neierasties. Ja vairāki cilvēki runā reizē, pēc tam šo informāciju sarežģīti analizēt. Sarežģīta informācijas analīze. Pastāv iespēja, ka dalībnieki varētu vairāk izteikt sociāli pieņemamus viedokļus, nekā tas ir dziļo interviju gadījumā. Fokusgrupu diskusijas
Fokusgrupu diskusijas sagatavošana • Parasti tiek veikta mērķtiecīga dalībnieku atlase – atkarībā no tā, par kādu tēmu būs diskusija, tiek definēti kritēriji, pēc kuriem tiks izvēlēti respondenti. Tiem ir jābūt ekspertiem diskusijas jautājumos. • Tā kā fokusgrupu diskusijas galvenais mērķis ir iegūt pēc iespējas dažādākus viedokļus par attiecīgo jautājumu, tad ir svarīgi, lai diskusijas dalībnieki būtu pēc iespējas dažādi – pārstāvētu dažādus reģionus, profesijas u.tml. (konkrētās pazīmes atkarīgas no pētījuma mērķiem). • Lai sarunas diskusijas laikā noritētu raiti un visi brīvi varētu paust savu viedokli, parasti tiek ievērota dalībnieku lingvistiskā piederība. • Varbūt ir nepieciešams padomāt par diskusijas vadītāju - moderatoru un palīgiem. • Svarīgi ir padomāt par telpu un tehnisko aprīkojumu!
Diskusijas gaita • jāiepazīstia diskusijas dalībnieki vienu ar otru; • jāvienojas par tēmu un jāiepazīstina ar diskusijas vadlīnijām; • Diskusiju ilgums – 30 – 90 min. (max. 120). • “Stop” un “Jā” tehnikas; • Diskusijas noslēgums un kopsavilkums; • Rezultātu atskaites sagatavošana (fokusgrupu diskusijas norises atšifrēšana un transkribēšana (katra dalībnieka sacītā fiksēšana, pierakstīšana), informācijas analīze, kodēšana, secinājumu izstrāde).
Prāta vētras metode • Prāta vētra ir instruments ideju ģenerēšanai. Tas ir process, kad persona rada plašu ideju klāstu vai kad cilvēku grupa satiekas un izsaka idejas par kādu noteiktu tematu. • Prāta vētras metodes iniciators ir Alekss Osborns (Alex Osborn). Pirmoreiz šī metode tika aprakstīta 1948. gadā grāmatā “Tavs radošais spēks” (“Your creative power”). • Saskaņā ar Osbornu, prāta vētra nozīmē cilvēka prāta efektīvu izmantošanu, lai aktīvi risinātu kādu esošu problēmu un to darītu „diversanti”, t.i., kad katrs „uzbrucējs” pārgalvīgi uzbrūk vienam un tam pašam mērķim. • Prāta vētras metodi var izmantot visās iespējamajās biznesa jomās un situācijās. Dažas no jomām: jebkura veida uzņēmuma vadībā, mārketingā, reklāmā u.t.t. • Šī procesa galvenais mērķis ir stimulēt radošo domāšanu. Prāta vētras sesijas laikā cilvēki izsaka iespējami daudz ideju, par tām nesaņemot kritiku. Prāta vētra nav problēmu atrisināšanas metode, bet gan metode jaunu ideju radīšanai, kas var palīdzēt rast risinājumu noteiktai problēmai.
Prāta vētras metode • Prāta vētras metode tiek izmantota lēmumu pieņemšanā. Lēmums netiek pieņemts prāta vētras pasākuma laikā, bet vēlāk, izmantojot idejas, kuras radītas prāta vētras sesijas laikā. • Prasības, lai veiktu prāta vētru: - problēma (situācija), kas jāatrisina, - grupa, komanda (maksimāli 10 cilvēki), - vieta ar lielu tāfeli vai papīra loksni, kuru var redzēt visi dalībnieki, - speciālists – grupas vadītājs, kas var darboties kā līderis un uzturēt kārtību.
Prāta vētras metode Aleks Osborns piedāvā četrus galvenos prāta vētras pasākuma sekmīgas norises noteikumus: • Kritika nav pieļaujama. Ideju negatīvi vērtējumi ir jānoklusē līdz vēlākam laikam. • Ieteicama ir neierobežota ideju izteikšana. Jo trakāka ideja, jo labāk. Trakās idejas var dot visnegaidītākos rezultātus. • Vēlama ir kvantitāte. Jo vairāk ideju, jo lielāka iespēja, ka kāda no tām būs īstā. • Ir jāmeklē iespējas idejas apvienot un uzlabot. Papildus savu ideju piedāvāšanai, dalībniekiem būtu jāierosina, kā citu izteiktās idejas pārvērst labākās idejās, vai kā divas vai vairākas idejas apvienot vēl labākā idejā.
Daži padomi prāta vētras īstenošanai: • nosaki skaidru tēmu, kura tiks apspriesta, • iedrošini ideju ģenerēšanu, • pieraksti visas idejas tā, lai visa grupa varētu tās viegli salasīt, • nevērtē idejas, • visas personas un visas idejas ir līdzvērtīgas, • ierobežo laiku, • neapspried idejas. Visas diskusijas notiks sesijas beigās, • organizē nelielas personu grupas (ne vairāk par 10 cilvēkiem), • iedrošini būt radošiem. Visas idejas tiek gaidītas, • ir nepieciešams līderis – grupas vadītājs, • balsties uz citu idejām, • neviena ideja nav nepareiza, • vērtē idejas divos posmos: pirmais solis ir noteikt kritērijus, lai atlasītu labākās idejas un nākamais solis ir izvērtēt idejas atbilstoši izvēlētajiem (noteiktajiem) kritērijiem un pierakstīt rezultātus, • sesijām ir jābeidzas ar izvēlēto ideju sarakstu.
Prāta vētras īstenošana: • Izvēlēties līderi un ideju pierakstītāju. Tas var būt viens cilvēks. • Definēt problēmu, kuras risināšanai tiks ģenerētas idejas. Jāpārliecinās, ka visi dalībnieki ir sapratuši sesijas tēmu. Sesijas rezultāts ir problēmas risinājums. Grupas vadītājam problēma ir jāuzraksta uz tāfeles. • Noteikt sesijas noteikumus un iepazīstināt ar tiem visus dalībniekus. • Sākt sesiju. Grupas vadītājs vada sesiju. • Kad sesija ir beigusies, līderim idejas ir jāapkopo: jāatmet idejas, kas ir līdzīgas vai atkārtojas, jāsagrupē idejas un koncepcijas; jāizslēdz idejas, kas neatbilst analizējamajai problēmai. • Ideju izvērtēšana: pierakstīt dažus kritērijus, lai izvēlētos, kuras idejas ir vislabākās. Kritērijiem būtu jāsākas ar vārdu “jābūt”, piemēram, “jābūt vislētākajam”, izmantojot kritērijus, piešķirt katrai idejai atzīmi, ideja ar augstāko atzīmi tiks izvēlēta problēmas risināšanai. Saglabāt pierakstus par visām labākajām idejām un to novērtējumiem. • Jāinformē grupu par izvēlētajām idejām un jāapspriež rīcības plāns, kā īstenot risinājumu. Ja rīcības plāna izstrāde sagādā problēmas, jāsarīko vēl vienu prāta vētras sesiju, lai sastādītu plānu.
Pētnieciskās novērošanas metode Soļi: • Jāpamato novērošanas objekta izvēle. • Novērošanai ir jānotiek objektam tradicionālajā vidē; • Ir nepieciešams sagatavot novērošanas plānu; • Novērošanai ir jānotiek sistemātiski; • Novērošanas laikā ir jāievēro ētiskās normas.
Pētnieciskās novērošanas metode • Lielākais trūkums: pētnieka uztveres subjektivitāte, līdz ar to, lai izvairītos no tā, vienlaikus ir jāpiedalās vismaz diviem vai trim novērotājiem. • Novērošana sociālajos pētījumos lielākoties ir tikai palīgmetode, ar kuru palīdzību var tikai papildināt vai precizēt jau esošo informāciju.
Kontentanalīzes metode Kontentanalīzes metode nodrošina mediju satura analīzi pēc būtības, subjektīvi paustās attieksmes un to paušanas veidus un formas, parādot mediju kā sabiedrības integrācijas veicinātāju vai ierobežotāju. Nozīmīga ar neiecietības veicināšanas/mazināšanas aspektiem saistītās tēmas analīzes sastāvdaļa ir datu skaidrojums un interpretācija ar aktuālo tēmu apskatu un analīzi laikrakstos, izmantojot tradicionālo informācijas analīzes metodi. Tā ietver vispārinātu aktuālo tēmu pārskatu, atsevišķu mediju specifiku aktuālo tēmu atspoguļojumā, konkrētā laikraksta specifiku ar noteikto tēmu saistīto notikumu izklāstā, dažādās valodās iznākošo izdevumu aktualizēto tēmu salīdzinājumu.
Kontentanalīzes metode • Ar kontentanalīzi tiek saprasta viena no kvantitatīvajām metodēm, kas objektīvi, sistemātiski un kvantitatīvi analizē komunikācijas saturu. • Kontentanalīzes mērķis ir gan sniegt kvantitatīvus un objektīvus datus par sociālo realitāti, ko konstruējuši mediji, gan papildināt jau iegūtos kvalitatīvos datus no fokusa grupu diskusijām ar rakstu satura kvalitatīvu analīzi. Šāda veida informācija ļauj fiksēt, kāds tieši ierēdņa tēls tiek uzturēts un atražots pašlaik presē, kā arī izprast, kuri aspekti nav vēlami un ir maināmi tēla uzlabošanai. • Kontentanalīzes uzdevumi ir: noskaidrot tēmas intensitāti un aktualitāti; noskaidrot situācijas un jautājumus, kuru sakarā tēls tiek pieminēts; novērtēt tēla atspoguļojuma veidu (pozitīvs vs negatīvs; oficiāls & formāls vs cilvēcisks & personīgs); noskaidrot presē izveidojušos priekšstatu par motivāciju.
Kontentanalīzes metode • Mediju kontentanalīzei ir jānosaka avoti (vismaz 2); • Jānosaka laika posms (labāk – kāds objektīvi pamatots periods); • Jānosaka atslēgas vārdi (indikatori), kas tiks meklēti. • Atrastās publikācijas ir jāreģistrē tabulā un jāanalizē. Pirmkārt, var izstrādāt kodu sistēmu, lai klasificētu publikāciju veidus, tēmas, autorus vai intervētos cilvēkus. Otrkārt, uz izveidoto klasifikāciju pamata var veikt publikāciju un to piedāvātās informācijas salīdzinājumu starp dažādiem medijiem. • Ir nepieciešams prezentēt esošos datus (grafiski).
Kontentanalīzes metodes trūkumi • Galvenais trūkums ir tāds, ka ar to nevar objektīvi apstrādāt medijos pausto materiālu tā milzīgā apjoma dēļ. • Nevar veidot datu bāzi. • Empīriski kvalitatīvas uzskaites un analīzes neesamība par mediju materiālu noved pie kļūdainiem pieņēmumiem, secinājumiem. • Gala rezultātā objektīvas analīzes neesamība par jūsu lietu medijos noved pie nepareizas mediju politikas. • Mediju informācija tās milzīgā apjoma dēļ nepakļaujas tradicionālai aprakstošajai apstrādei. • Lai varētu precīzi plānot jūsu politiku attiecībā pret sabiedrību un mērķtiecīgi vērsties pie iespējamiem klientiem, svarīgi zināt, kāds ir jūsu tēls medijos. Tādēļ, lai iegūtu pēc iespējas objektīvāku informāciju par medijos izteiktajiem viedokļiem, attieksmi un vērtējumu par lietu ir nepieciešama kontentanalīze.
Anketēšana • Pētījuma objekts parasti ir apjomīgs, visus objektus pētījumā grūti iekļaut. Vienīgi tautas skaitīšanas pretendē uz visu iedzīvotāju aptveršanu. • Protams, ja ģenerālais kopums ir neliels, tad iespējams pētīt visus ģenerālā kopuma elementus, neveicot nekādu atlases procedūru. • Tātad no visa objekta, ģenerālā kopuma, jāizvēlas izlases kopums – mazs ģenerālā kopuma modelis, kas atbilst visam pētījuma objektam. Piemēram, visu Latvijas iedzīvotāju (ģenerālais kopums) vietā mēs aptaujājam 1200 respondentus (izlases kopums). • Reprezentativitāte ir izlases kopuma spēja adekvāti pārstāvēt ģenerālo kopumu. • Ja izlases kopums nav reprezentatīvs, tad neatkarīgi no tā apjoma, rezultātus nevar vispārināt.Lai izlemtu, kādu izlases veidu izvēlēties, jāapdomā: - pētījuma mērķis - izmaksas - laika ierobežojumi - pieļaujamās kļūdas lielums
Anketēšana: izlase • Nevarbūtējās izlases veidi:• Pieejamā (ērtā) izlase• Brīvprātīgo izlase• Mērķtiecīgā izlase• Gadījuma, stihiskā• Sniega pikas izlaseĒrtā izlase, kā jau liecina nosaukums, ir viegli iegūstama, jo objekti ir ērti pieejami. Pieejamās izlases nereti izmanto mediju pētniecībā, piemēram, aptaujājot cilvēkus lielveikalu pasāžās, autoostās, studentu grupās – tātad tur, kur ērti pieejami daudzi dažādi cilvēki, kas tiek iesaistīti pētījumā.
Anketēšana: izlase • Mērķtiecīgajā izlasē iekļauj indivīdus, kuri atlasīti pēc kādas īpašas pazīmes un neiekļauj tos, kuri šiem kritērijiem neatbilst. Mērķtiecīgo izlasi izmanto, piemēram, reklāmas pētījumos, atlasot mērķa grupas – kāda produkta lietotājus - un tad piedāvājot tiem salīdzināt pierasto produktu ar jauno. Tātad šī metode atbilstoši pētnieciskajam mērķim apzināti veido izlasi, kas nevis atbilst ģenerālajam kopumam, bet reprezentē kādu specifisku grupu. • Gadījuma, stihiskā izlase nozīmē pētnieka subjektīvu izlases elementu izvēli, vadoties pēc principa, kurš pirmais parādās, vai neiebilst, vai ērti sasniedzams, vai izskatās pozitīvi noskaņots vai pietiekami izglītots aptaujai. • Sniega pikas izlase tiek izmantota tajā gadījumā, ja pētniekam grūti atrast pētāmos objektus, jo tiem piemīt raksturlielumi, kas ģenerālajā kopumā reti sastopami. Izlase papildinās, atrodot dažus vajadzīgos subjektus, kas, savukārt, var norādīt pētniekam uz saviem paziņām, kas arī atbilst prasītajām pazīmēm. Tā izlases kopums palielinās, līdzīgi kā pielīp sniegs pikai (piemēram, veikalā ieraugot kādas dārgas videoiekārtas pircēju, viņš, iespējams pateiks vēl kādu tās īpašnieku, kurš ieteicis šādu iekārtu iegādāties.
Anketēšana: izlase • Kvotu izlase ārēji līdzīga mērķtiecīgai izlasei, jo atlasa respondentus pēc noteiktām pazīmēm, zinot to izplatības procentu ģenerālajā kopumā, tiek atlasīts aptaujājamie vajadzīgajā proporcijā (piemēram, mājas interneta lietotāji). Daļa pētnieku uzskata, ka šī metode pieskaitāma nevarbūtējai izlasei (jo tālākā respondentu atlase notiek pēc pieejamības principa vai stihiski). Citi tomēr sliecas uzskatīt, ka, pēc pēdējiem tautas skaitīšanas datiem zinot dažādu iedzīvotāju grupu proporcijas. • Lai izveidotu īsti nejaušo izlasi, nepieciešams viss pētāmo subjektu saraksts (visi laikraksta numuri, žurnāla abonētāju saraksts, fakultātes studentu saraksts). Tad katram subjektam jānodrošina vienādas iespējas nokļūt izlases kopumā. To var izdarīt, izmantojot nejaušo skaitļu tabulas, kur vajadzīgos skaitļus iegūst, pēc vienādiem, paša noteiktiem likumiem atlasot vajadzīgo daudzumu skaitļus un tad tos sameklējot kopīgajā sarakstā. Atbilstošie uzvārdi, piemēram, studentu sarakstā arī būs meklētais izlases kopums. Šo procedūru atvieglo datora programma, kas ģenerē nejaušos skaitļus atbilstoši pasūtītajam izlases apjomam.
Anketēšana: izlase • Stratificētā izlase. Dažreiz pētnieks nepaļaujas uz to, ka nejaušība nodrošinās visu vajadzīgo raksturlielumu pārstāvju iekļūšanu izlasē. Strata (apakšizlase vai segments) var būt jebkurš mainīgais, kas interesē pētnieku (vecums, dzimums, ienākumi, mācību kurss, vai arī vairāki mainīgie. Stratificētā izlase nodrošina to, ka izlasi veido no homogēna ģenerālā kopuma sektora (stratas), kas palīdz samazināt izlases kļūdu. Tā, piemēram, stratificētu izlasi var veidot no fakultātes studentiem, zinot, cik studentu mācās katrā kursā un kāds ir sieviešu un vīriešu sadalījums. Stratificēto izlasi var veidot tā, lai katru stratu (kursu) pārstāvētu vienāds skaits studentu vai arī interesējošā strata būtu lielāka (neproporcionālā stratificētā izlase). Proporcionāla stratificētā izlase nozīmē, ka stratu izmērs balstīts uz to proporcionālo sadalījumu ģenerālajā izlasē (piemēram, 1. kursa studentu vairāk nekā 4., tāpēc arī aptaujāts tiek atbilstoši šim sadalījumam).
Anketēšana: izlase • Izlases apjoms atkarīgs: - no sociālo objektu raksturlielumu viendabības pakāpes, - no analīzes grupēšanas sadalījuma pakāpes, ko plāno atbilstoši pētījuma uzdevumam, - no secinājumu plānotā drošuma līmeņa (cik mērķtiecīgi ir iegūt ļoti precīzus datus). N.B. Pareizi veidota izlase nav mazāk svarīgs pētniecisks solis kā, piemēram, labas anketas vai kodētāja instrukcijas izstrādāšana.
Anketēšana • Šis ir viens no pētījumu veidiem, kur jautājumu uzdošanai tiek izmantota iepriekš sagatavota anketa. Intervētājs tiekas ar respondentu klātienē (dzīvesvietā, darba vietā vai kādā citā vietā, atkarībā no tā, ko paredz konkrētās aptaujas metode), un precīzi nolasa jautājumus, kā tie rakstīti anketā, un pēc tam respondentu atbildes tiek fiksētas anketā. • Pētījuma rezultāti būtiski neatšķiras no tā, kurš no aptaujās veidiem izmantots, taču, ja tiek veiktas datorizētās intervijas, tad aptauju iespējams veikt operatīvāk – aptaujas anketas nav jāievada datora, dati datorā tiek ievadīti aptaujas laikā un tas nav jādara vēlāk – no aizpildītajām papīra aptaujas anketām. Tāpat arī samazinās risks, ka datu ievades laikā varētu tikt pieļautas kādas kļūdas.
Trūkumi Viena no dārgākajām pētījumu metodēm, arī laikietilpīga. Riski saistīti ar intervētāju darbu – kāda veidojas intervētāja un respondenta komunikācija, vai netraucē kādi aizspriedumi, cik precīzi intervētāji nolasa jautājumus un cik precīzi pieraksta atbildes. Priekšrocības Šo metodi iespējams izmantot, ja nav pieejami mērķa grupas telefonu numuri vai e-pastu adreses. Ar metodes palīdzību, atbilstoši izveidojot pētījuma izlasi (piemēram, stratificētā nejaušā izlase) un respondentu atlases veidu (piemēram, nejaušā maršruta metode), iespējams iegūt reprezentatīvus datus par kādas teritorijas iedzīvotājiem – t.i., nodrošināt, ka visiem attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem ir vienādas iespējas nokļūt izlasē, un iegūtie dati reprezentē visus attiecīgajā teritorijā dzīvojošos (nevis tikai tos, kuru telefona numuri publicēti telefonu grāmatā vai tikai tos, kuri lieto internetu). Anketēšana
Anketēšana Lauka darba gaita (darbību apraksts, laika grafiks un izmaksas) Aptaujas sagatavošana (anketas izstrāde, anketas pilotāža, anketas drukāšana / programmēšana, izlases plānošana, intervētāju instruktāža, apmācība). Aptaujas veikšana (anketu izsūtīšana/izdalīšana intervētājiem, interviju veikšana, intervētāju darba kvalitātes kontrole, anketu savākšana no intervētājiem, datu ievade, datu ievades precizitātes kontrole, SPSS datu masīva izveidošana un noformēšana). Rezultātu atskaites sagatavošana (datu analīze, datu tabulu sagatavošana, galveno rezultātu grafisks atspoguļojums, secinājumi).